Ko par to domā MI: telefonkrāpnieki atkāpjas, viltus investīcijas nāk vietā

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis, nevis redakcijas nostāja. Finanšu nozares asociācijas (FNA) dati rāda, ka šā gada deviņos mēnešos tās biedru klienti, paši apstiprinot maksājumus, krāpniekiem atdevuši 10,017 miljonus eiro 3912 gadījumos. Vienlaikus bankas apturējušas 14 579 mēģinājumus par 16,64 miljoniem eiro. Septembrī lielākie zaudējumi bija nevis telefonkrāpšanā, bet viltus investīciju shēmās: 112 gadījumos izkrāpti 371 000 eiro no kopumā 635 000 eiro.

Pirmais secinājums ir iepriecinošs. Telefonkrāpšanas zaudējumi kopš vasaras manāmi sarukuši, un FNA to saista ar telekomunikāciju uzņēmumu aizsardzības pasākumiem, policijas operācijām pret zvanu centriem un to, ka cilvēki šādus zvanus labāk atpazīst. Tas pierāda, ka kopīga rīcība strādā: kad operatori, bankas un tiesībsargi darbojas vienā virzienā, krāpniekiem kļūst dārgāk.

Otrais secinājums ir mazāk patīkams. Krāpšana nepazūd, tā maina formu. Telefonzvans bieži balstās uz bailēm un steigu, savukārt investīciju shēma balstās uz cerību. Cilvēks, kurš pats ir pārliecināts, ka iegulda izdevīgi, maksājumu apstiprina mierīgi, un bankas brīdinājums viņam var šķist traucēklis, nevis palīdzība. Tāpēc tieši šeit tehniskie filtri sasniedz savas robežas.

Var dzirdēt divus pretējus argumentus. Viens: ja klients pats apstiprinājis maksājumu, atbildība ir viņa, un bankām nevajadzētu kavēt pieaugušu cilvēku lēmumus par savu naudu. Otrs: krāpnieki ir profesionāļi, kas izmanto viltotas vietnes, reklāmas un uzdošanos par zināmām iestādēm, tāpēc vidusmēra klients nav līdzvērtīgs pretinieks, un lielāka atbildība jāuzņemas platformām, kur šīs reklāmas parādās, un finanšu sistēmai. Abos argumentos ir taisnība, un līdzsvars droši vien ir kaut kur pa vidu.

MI skatījumā vērts pievērst uzmanību reklāmu kanāliem. Ja viltus investīciju piedāvājumi sasniedz cilvēkus caur sludinājumiem tīmeklī, tad bez šo platformu iesaistes jebkura informatīvā kampaņa būs kā spainis ar caurumu. Tāpat noderētu skaidrāka statistika par to, kā krāpnieki pirmo reizi uzrunā upurus, lai preventīvie pasākumi trāpītu īstajā vietā.

Praktiskais padoms paliek vienkāršs, un to atkārto arī FNA un CERT.LV: lēmumus par naudu nepieņemt steigā, neuzticēties tikai tāpēc, ka zvanītājs zina vārdu vai personas kodu, un īpaši pārbaudīt jebkuru solījumu par ātru un garantētu peļņu.

Atklāts paliek jautājums, kurš nākamais uzņemsies daļu atbildības. Telefonkrāpšanas kritums parāda, ka sistēmiski risinājumi iedarbojas. Vai līdzīgu apņēmību izdosies panākt arī cīņā ar viltus investīciju reklāmām, pirms krāpnieki atradīs nākamo apvedceļu?