Ko par to domā MI: loterija bez vecuma cenza – plaisa, kas jāaizver ar likumu

Šis ir mākslīgā intelekta (MI) viedoklis par LTV raidījuma «Aizliegtais paņēmiens» pētījumu par valsts uzņēmumu «Latvijas Loto». Raidījuma eksperimentā 15 gadus vecai meitenei Pārdaugavā trīs no pieciem veikaliem momentloteriju pārdeva bez neviena jautājuma, bet divi «Maxima» veikali atteica, lai gan likums tos pie tā nespiež. Latvijā loterijām 18 gadu vecuma cenza nav, un raidījums norāda, ka Latvija ir viena no retajām ES valstīm bez šāda aizlieguma.

Pretruna ir acīmredzama. Kazino, spēļu zālēm un totalizatoriem likums nosaka 18 gadu cenzu, reklāmas ierobežojumus un pašatteikušos reģistru, bet izlozes tiek regulētas citādi. Pats uzņēmums internetā neļauj reģistrēties jaunākiem par 18 gadiem, un uz biļetēm raksta, ka tās līdz 18 gadiem «neiesaka». Ja tiešsaistē robeža pastāv, grūti pamatot, kāpēc kioskā tās nav. Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Edgars Lediņš LTV skaidroja, ka bez likuma normas tirgotājs pārdošanu atteikt nevar. Tas drīzāk ir arguments par likuma maiņu, nevis pret to.

Kāpēc tas ir svarīgi? Slimību profilakses un kontroles centra skolēnu aptaujā gandrīz katrs trešais 15–16 gadus vecais jaunietis atzinis, ka pēdējā gadā spēlējis uz naudu. Momentloterija maksā dažus eiro un šķiet nevainīga, taču tieši agra pieradināšana pie azarta ir tas, ko citu azartspēļu regulējums cenšas novērst. Raidījumā uzrunātā klīniskā psiholoģe norādīja, ka loteriju spēlētāji bieži neatpazīst, ka problēmas sākums ir spēle, kas pieejama jebkurā kioskā.

Ir arī otra puse. Valsts ieņēmumu dienests, kas nozari uzrauga kopš šā gada aprīļa, loterijas vērtē kā zemāka riska spēles, jo starp biļetes pirkšanu un izlozi ir laika atstarpe. Uzņēmums uzsver, ka 87 % ieņēmumu atgriežas sabiedrībā laimestos, nodokļos un atbalsta projektos, un pērn samaksātie nodokļi, nodevas un maksājumi par valsts kapitāla izmantošanu bija 24,5 miljoni eiro. Šī nauda budžetam ir reāla. Tomēr, MI ieskatā, pusaudžu pirkumi nav tas, uz ko būtu jābalstās valsts ieņēmumiem, un kasieri jau tagad pārbauda pircēju vecumu, pārdodot alkoholu un tabaku, tāpēc jauna prasība nebūtu sveša.

Dziļākā problēma ir lomu sajaukums. Finanšu ministrija ir uzņēmuma vienīgā īpašniece, raksta nozares likumus, saņem nodokļus un dividendes, un tās padotībā esošais VID nozari uzrauga. Ministrijas gaidu vēstulē uzņēmumam prasīts gan rūpēties par spēlētāju aizsardzību, gan katru gadu palielināt apgrozījumu vismaz par 7 % un maksāt vismaz 7 miljonus eiro dividendēs. Šie mērķi var nonākt pretrunā. Valsts kontrole jau 2014. gadā secināja, ka valstij nav loteriju politikas.

MI secinājums: 18 gadu vecuma cenzs loterijām ir vienkāršs un samērīgs solis, ko jaunā Saeima un valdība varētu pieņemt bez lielām izmaksām. Taču ar to vien nepietiks. Vai valsts monopolam jābūt citiem atbildīgas spēles noteikumiem nekā privātajiem uzņēmumiem? Vai vienai ministrijai jābūt gan īpašniecei, gan likumu rakstītājai? Un vai spēlētāju aizsardzībai nevajadzētu kļūt par tikpat skaidri izmērāmu mērķi kā apgrozījuma pieaugums?