Senāts: slimnīca var prasīt rezidentes stipendijas atmaksu proporcionāli nostrādātajam

Senāta Civillietu departaments ir nodevis atkārtotai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā lietu, kurā reģionāla slimnīca no bijušās rezidentes prasa atmaksāt rezidentūras laikā izmaksāto stipendiju. Senāts atcēla apgabaltiesas spriedumu daļā par stipendijas un likumisko nokavējuma procentu piedziņu, bet atstāja spēkā secinājumu, ka līgumsods šādā situācijā nav pieļaujams. Lietas numurs ir SKC-124/2026.

Spriedums ir svarīgs reģionālajām slimnīcām, kas ar stipendiju līgumiem cenšas piesaistīt jaunos ārstus, un pašiem rezidentiem, kuri šādus līgumus paraksta. Senāts skaidri pateica, ka slimnīcai ir tiesības atgūt naudu, ja ārsts aiziet pirms norunātā termiņa, taču atmaksai jābūt samērīgai ar nenostrādāto laiku.

Pēc Senāta sniegtās informācijas, ārste vienlaikus ar rezidentūras studijām sāka strādāt slimnīcā. Līgumā slimnīca apņēmās maksāt ikmēneša stipendiju un pēc studijām nodrošināt darbu, bet rezidente solīja mācīties sekmīgi un pēc tam slimnīcā nostrādāt vismaz piecus gadus. Ja tas nenotiktu, viņai bija jāatlīdzina visi izdevumi divkāršā apmērā. Darba attiecības beidzās agrāk pēc pašas ārstes uzteikuma, un slimnīca vērsās tiesā, prasot divkāršu stipendijas summu un procentus.

Rīgas pilsētas tiesa prasību apmierināja tikai daļēji. Apgabaltiesa slimnīcas apelāciju noraidīja, uzskatot, ka puses bija vienojušās par apmācību Darba likuma izpratnē. Apgabaltiesas ieskatā šādas vienošanās termiņš nevar pārsniegt divus gadus, tāpēc ārstei būtu jāatmaksā tikai daļa, kas atbilst starpībai starp šo termiņu un faktiski nostrādāto laiku.

Senāts šim vērtējumam nepiekrita. Tas atgādināja savu iepriekšējo judikatūru, ka rezidentūra nav uzskatāma par profesionālu apmācību vai kvalifikācijas celšanu, uz ko attiektos Darba likuma ierobežojumi, jo bez rezidentūras nevar iegūt ārsta sertifikātu. Stipendijas līgumu Senāts nosauca par reģionālās slimnīcas līdzekli, kā noturēt ārstus un nodrošināt veselības aprūpi reģionā. Šāda pienākuma leģitīmo mērķi atzinusi arī Eiropas Savienības Tiesa.

Senāts arī norādīja, ka apgabaltiesa nav pietiekami izvērtējusi, vai ārstei bija pamats šaubīties par savu pienākumu maksāt, jo viņas nostāja bija pretrunā ar Senāta atziņām, kas bija publicētas jau laikā, kad viņa strādāja slimnīcā. Tas ietekmē jautājumu par nokavējuma procentiem.

Toties prasībā par līgumsodu slimnīcai taisnība netika dota. Senāts piekrita apgabaltiesai, ka vienošanās par sodu darbiniekam par darba līguma uzteikšanu pasliktina darbinieka stāvokli un ir pretrunā ar Darba likumu, jo tas darba devējam šādas tiesības nedod. Tagad lieta stipendijas un procentu daļā būs jāskata no jauna Rīgas apgabaltiesai.