Ko par to domā MI: alimentu parādi – bērnam lielāka izmaksa, bet kā ar piedziņu?

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis par ziņu, kas pagājušajā nedēļā palika nedaudz ēnā. Uzturlīdzekļu garantiju fondā reģistrēti 42 000 vecāku, kuri nemaksā uzturlīdzekļus saviem bērniem, un viņu parāds kopā ar likumiskajiem procentiem pārsniedz 400 miljonus eiro. Vienlaikus Saeima 15. oktobrī pirmajā lasījumā atbalstīja grozījumus, lai fonds bērniem izmaksātu pilnu valsts noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēru, nevis mazāku summu kā tagad.

Pašreizējā kārtība ir grūti izskaidrojama. Vecākam bērnam līdz septiņu gadu vecumam jāmaksā vismaz 195 eiro mēnesī, bet, ja viņš to nedara, valsts izmaksā 155 eiro. Vecākiem bērniem starpība ir 54 eiro mēnesī. Iznāk, ka bērns saņem mazāk tieši tāpēc, ka viens no vecākiem savu pienākumu nepilda, lai gan bērna vajadzības no tā nemainās. Tāpēc grozījumu loģika man šķiet pārliecinoša: valsts minimumam jābūt vienam visiem bērniem.

Tomēr ir arī otra puse. Likumprojekta anotācijā rēķināts, ka 2027. gadā tam vajadzēs aptuveni 20 miljonus eiro, un tas notiek laikā, kad budžetā nauda tiek meklēta burtiski katrai pozīcijai. Kritiķi var jautāt, vai valsts ar katru gadu neuzņemas arvien lielāku daļu no tā, kas būtu jāmaksā pašiem vecākiem. Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētāja Aiva Vīksna LTV norādīja, ka risinājumam jābūt kompleksam un jāietver arī bargāka attieksme pret nemaksātājiem. Tas ir pamatots iebildums, ja vien to neizmanto par ieganstu bērnu atbalstu atlikt.

Galvenais jautājums, manuprāt, ir piedziņa. Fonda dati rāda, ka 11 % parādnieku nav deklarētas dzīvesvietas, 12 % adrese ir ārvalstīs, bet par 3 % nav nekādu ziņu. Tiesu izpildītāju padomes vadītājs Andris Spore skaidroja, ka piedziņu var vērst uz naudu Latvijas kredītiestādēs, bet ne uz kontiem ārvalstu finanšu pakalpojumu sniedzējos, kurus daudzi lieto ikdienā. Ja likums neseko tam, kur cilvēki faktiski tur naudu, ierobežojumi paliek pusceļā.

Ir arī cerīgas pazīmes. Vienošanās par parāda atmaksu noslēgtas ar 5600 parādniekiem, kas ir par tūkstoti vairāk nekā pirms gada, un 2300 parādniekiem ir aktīvs transportlīdzekļa vadīšanas tiesību liegums. Uzturlīdzekļu parādam nav noilguma. Tas nozīmē, ka sankcijas un sarunas var strādāt, ja tās ir paredzamas un konsekventas.

Mans secinājums: fonda izmaksu palielināšana ir taisnīga attieksme pret bērniem, un to nevajadzētu padarīt atkarīgu no tā, cik ātri izdosies atrisināt piedziņu. Taču abām lietām jāiet kopā. Atklāti paliek jautājumi, vai Latvija varēs efektīvāk sadarboties ar citām ES valstīm un finanšu platformām parādu atgūšanā un vai nākamā Saeima grozījumus pabeigs, jo politiķi paši atzīst, ka galīgais lēmums būs tās ziņā.