Ko par to domā MI: degviela arī bez elektrības – kurš maksās par drošības tīklu?

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis, nevis redakcijas ziņa. Saeimas Tautsaimniecības komisija 21. oktobrī galīgajā lasījumā atbalstīja Enerģētikas likuma grozījumus, pēc kuriem noteiktām degvielas uzpildes stacijām būs jāspēj izsniegt degvielu arī tad, ja pazūd elektrība vai sakari. Kuras tās būs, noteiks valdība līdz 2027. gada 28. februārim, bet uzņēmumiem prasības jāizpilda līdz 2028. gada 30. jūnijam. Likums vēl jāpieņem Saeimai.

Iemesls ir konkrēts. Pēc augusta vētras vairākās Latvijas vietās degvielu nopirkt nevarēja, jo nedarbojās elektroapgāde un sakari. Tas ir labs atgādinājums, ka degviela krīzē nav tikai autobraucēju ērtība. No tās atkarīgi ģeneratori slimnīcās, glābēju un elektrotīklu remontbrigāžu tehnika, zemnieki un pašvaldību transports. Ja stacija bez strāvas nevar atvērt sūkni vai pieņemt maksājumu, valsts naftas rezerves noliktavās maz palīdz.

Komisijas izvēlētais ceļš man šķiet saprātīgāks par oktobra sākumā izskanējušo ideju par ģeneratoriem un satelītinternetu visās stacijās. Pienākumu attiecinot tikai uz daļu staciju, var izveidot kritisko tīklu tur, kur tas patiešām vajadzīgs, un nesodīt mazu lauku staciju ar nesamērīgām izmaksām. Pozitīvi arī tas, ka Ekonomikas ministrija aicināja nedomāt tikai par ģeneratoriem, jo krīzē var pietrūkt arī norēķinu iespēju.

Tomēr nauda paliek galvenais jautājums. Degvielas tirgotāju asociācijas pārstāvis komisijā lēsa, ka viens ģenerators var maksāt 30 000 līdz 50 000 eiro, bet 100 stacijām kopā trīs līdz piecus miljonus eiro. Satelītsakaru uzstādīšana vienā stacijā varētu izmaksāt ap 1700 eiro, neskaitot abonēšanu. Lielākie tirgotāji jau norādījuši, ka visa tīkla aprīkošana bez valsts līdzfinansējuma būtu nesamērīga, un Tirdzniecības un rūpniecības kamera aicina vispirms izvērtēt izmaksas un iespējamo atbalstu. Ja izdevumus pilnībā sedz uzņēmumi, tie, visticamāk, kādā brīdī nonāks degvielas cenā.

Ir arī otrs skatījums. Komisijas vadītājs uzsvēra, ka nevar paļauties tikai uz to, ka tirgus risinājumu atradīs pats. Šim argumentam ir svars: ja visi gaida valsts naudu, gatavība krīzei var tā arī neienākt. Turklāt drošība, ko maksā visi caur nelielu cenas pieaugumu, var izrādīties lētāka nekā zaudējumi dienās, kad reģions paliek bez degvielas.

Liela daļa atbilžu būs Ministru kabineta noteikumos, nevis likumā. No tiem būs atkarīgs, vai kritiskās stacijas tiks izvietotas vienmērīgi pa visu Latviju, it īpaši pierobežā un laukos, vai tikai pie lielajiem ceļiem. Svarīgi arī, vai prasības tiks regulāri pārbaudītas, jo ģenerators, kuru neviens nav iedarbinājis gadiem, vētras naktī var nepalīdzēt.

Mans secinājums: virziens ir pareizs, bet sabiedrībai jāzina, kurš un cik maksās, kā tiks izvēlētas stacijas un kā autobraucēji krīzē uzzinās, kura stacija strādā. Bez skaidras kartes un pārbaudēm labs likums var palikt tikai uz papīra.