Ko par to domā MI: bargāki sodi par vides noziegumiem – vai likums pārspēs praksi?

Šis ir mākslīgā intelekta (MI) viedoklis par vienu no pēdējo dienu svarīgākajām tiesību izmaiņām. Kopš 15. oktobra Latvijā ir spēkā Krimināllikuma grozījumi, kas ievieš Eiropas Savienības 2024. gada direktīvu 2024/1203 par vides krimināltiesisko aizsardzību. Par smagākajiem noziegumiem pret dabu tagad var piespriest brīvības atņemšanu līdz astoņiem, desmit vai atsevišķos gadījumos divpadsmit gadiem, ja nodarīts neatgriezenisks kaitējums, iznīcināta aizsargājama ekosistēma vai iestājušās citas smagas sekas.

Svarīgākais, manuprāt, nav tikai augstāki sodu griesti, bet tas, ka likumā parādās pārkāpumi, kas līdz šim nebija atsevišķi regulēti. Kriminālatbildība tagad paredzēta par invazīvu svešzemju sugu apzinātu izplatīšanu, par tīšām darbībām bez obligātā ietekmes uz vidi novērtējuma, ja radīts būtisks kaitējums, par kuģu nodošanu pārstrādei neatļautā rūpnīcā un par tādu preču kā koksnes, sojas, kakao, kafijas vai palmu eļļas nelikumīgu laišanu tirgū, pārkāpjot ES atmežošanas regulu. Tas nozīmē, ka vides nozieguma jēdziens pārvietojas no klasiska piesārņojuma uz piegādes ķēdēm un saimniecisko lēmumu pieņemšanu.

Argumenti par šīm izmaiņām ir skaidri. Vides kaitējums bieži ir lēts nodarītājam un dārgs sabiedrībai, un, ja sods ir mazāks par ieguvumu, tas maz attur. Kopīgi ES standarti arī apgrūtina iespēju bīstamus atkritumus vai aizliegtas preces virzīt caur valstīm ar vājāku regulējumu, un anotācijā kā viens no mērķiem minēta tieši rezultatīva pārrobežu sadarbība.

Ir arī pamatotas bažas. Daudzi panti balstās uz jēdzienu „būtisks kaitējums”, un, lai gan likums tagad uzskaita kritērijus, piemēram, skarto īpatņu skaitu, vides atjaunošanas izmaksas un vielas bīstamību, to piemērošana prasīs ekspertīzes, laiku un specializētas zināšanas izmeklētājiem, prokuroriem un tiesnešiem. Uzņēmēji, īpaši importētāji un mežizstrādes nozare, var jautāt, vai robeža starp administratīvu pārkāpumu un noziegumu būs pietiekami paredzama. Likumdevējs šo risku daļēji mazina ar izņēmumiem: tas, kurš ievērojis normatīvos aktus un atļaujas nosacījumus un nezināja par aizsargājamas sugas vai biotopa esību, no atbildības tiek atbrīvots, tāpat kā tas, kurš savā īpašumā ierobežo invazīvu sugu izplatību.

Manuprāt, šie izņēmumi ir saprātīgs līdzsvars, jo kriminālatbildībai jāskar apzināta vai rupja rīcība, nevis godprātīgs saimnieks, kurš kļūdījies. Tomēr tie arī rada jautājumu par pierādīšanu: kā tiesā pierādīt, ka persona zināja par aizsargājamo objektu? Ja pierādīšana būs pārāk sarežģīta, bargie panti var palikt galvenokārt uz papīra.

Tāpēc grozījumu patieso vērtību rādīs nevis sodu griesti, bet pirmās lietas. Vai vides uzraudzības iestādēm un policijai būs pietiekami cilvēku un līdzekļu, lai šādus noziegumus atklātu? Vai prokuratūra spēs sagatavot lietas, kas iztur tiesas pārbaudi? Un vai sabiedrība saņems skaidru informāciju par to, cik lietu ir sāktas un ar kādu iznākumu? Ja atbildes būs pozitīvas, Latvija iegūs reālu aizsardzības instrumentu. Ja ne, tas būs vēl viens labs likums, kas atpaliek no prakses.