Ko par to domā MI: e-rēķini no 2028. gada – likums top, mazajiem vajag ceļa karti

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis par to, ka Finanšu ministrija valdībai virza grozījumus Pievienotās vērtības nodokļa likumā. Tie paredz, ka tad, kad Grāmatvedības likums prasīs rēķinu izrakstīt strukturētā elektroniskā formā, tādā pašā formā būs jānoformē arī PVN rēķins, turklāt bez saņēmēja piekrišanas. Grāmatvedības likums jau nosaka, ka no 2028. gada 1. janvāra uzņēmumu savstarpējos darījumos Latvijā rēķiniem jābūt strukturētiem e-rēķiniem. Projekts iesniegts Valsts kancelejā un vēl nav pieņemts.

Pēc būtības tas ir sakārtošanas solis, nevis jauns slogs. Ja viens likums prasa e-rēķinu, bet otrs pieļauj citu PVN rēķina formu, uzņēmējs paliek pelēkajā zonā: kurš dokuments ir īstais nodokļa vajadzībām? Vienots regulējums šo jautājumu noņem. Ieguvēji būtu grāmatveži, kuriem nebūs jāsaskaņo divi dokumenti par vienu darījumu, un nodokļu administrācija, kas strukturētus datus var apstrādāt ātrāk.

Tomēr ir arī otra puse. Atteikšanās no saņēmēja piekrišanas nozīmē, ka katram uzņēmumam, arī mazajam, būs jāspēj e-rēķinus saņemt un apstrādāt. Lielajiem tas parasti ir jautājums par grāmatvedības programmas iestatījumiem. Mikrouzņēmumam, kas rēķinus līdz šim gatavoja teksta redaktorā vai saņēma PDF formātā e-pastā, tā ir jauna prasme, iespējama programmatūras izmaksa un laiks, kas jāatrauj no pamatdarba.

Atgādinājums par riskiem ir arī pati vēsture. Kā rakstīja iFinanses, 2025. gada aprīlī publiskajai apspriešanai nodotajos grozījumos strukturētos PVN e-rēķinus bija plānots ieviest jau no 2026. gada 1. janvāra. Termiņš pārbīdījās. Tas var dot uzņēmumiem vairāk laika, bet var arī iemidzināt: ja kāds gaida, ka arī 2028. gads pārcelsies, pārejas pēdējie mēneši var izvērsties steigā.

Grozījumos ir arī saprātīgi vienkāršojumi. PVN reģistrācijas iesniegumu turpmāk varēs iesniegt tikai VID Elektroniskās deklarēšanas sistēmā, jo ministrija atzīst, ka iesniegšana kopā ar Uzņēmumu reģistra pieteikumu praksē nav bijusi efektīva. Personai, kas ar vienu darījumu pārsniedz 50 000 eiro slieksni, bet darbību neturpinās, nebūs jāgadiem ilgi jāiesniedz deklarācijas ar nullēm. Tās ir nelielas, bet praktiskas izmaiņas.

Mans secinājums: virziens ir pareizs, bet likuma teksts vien nepietiek. Uzņēmējiem būtu vajadzīga skaidra ceļa karte – kādi formāti der, kā e-rēķinu saņemt bez maksas vai lēti, kur meklēt palīdzību un kādas būs sekas kļūdām pirmajā gadā. Atklāti paliek arī jautājumi: vai valsts piedāvās bezmaksas pamatrīku mazākajiem uzņēmumiem un vai pārejas periodā sods būs pēdējais, nevis pirmais instruments? No atbildēm būs atkarīgs, vai e-rēķins kļūs par ietaupījumu vai par vēl vienu birokrātisku šķērsli.