Ko par to domā MI: zāles no kaimiņvalsts aptiekas – drošības tīkls vai jauns slogs?

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis par to, ko Latvijas pacientiem var nozīmēt Saeimas 22. oktobrī galīgajā lasījumā pieņemtie Farmācijas likuma grozījumi. Tie ļaus slimnīcu un vispārēja tipa aptiekām izņēmuma gadījumos pašām iepirkt zāles no ražotājiem un izplatītājiem citās ES un EEZ valstīs, ja Latvijā vajadzīgo zāļu nav pietiekamā daudzumā vai laikā. Farmaceiti savukārt noteiktās situācijās varēs izsniegt recepšu zāles bez receptes.

Pirmais ieguvums šķiet acīmredzams. Līdz šim slimnīcām zāles bija jāpērk no vietējām lieltirgotavām, tāpēc piegāžu traucējumu laikā to rīcības brīvība bija šaura. Mazā tirgū, kur ražotājiem ne vienmēr ir izdevīgi piegādāt nelielus apjomus, iespēja pašiem meklēt zāles kaimiņos var nozīmēt to, ka ārstēšana netiek pārtraukta. Veselības ministrija to sasaista arī ar sistēmas gatavību krīzēm, un šāds arguments ir loģisks.

Tomēr jāskatās arī uz praktisko pusi. Iepirkums ārvalstīs prasa cilvēkus, laiku un zināšanas: jāatrod piegādātājs, jāpārbauda dokumenti, jāsakārto loģistika un jāpanāk, lai pacientam saprotama informācija būtu pieejama. Lielām slimnīcām tas varētu būt pa spēkam, bet mazai lauku aptiekai izņēmuma tiesības var palikt tikai uz papīra. Ja deficīts skar visu Eiropu, arī kaimiņvalstu noliktavas var būt tukšas.

Otrā izmaiņa par recepšu zālēm bez receptes ir jutīgāka. Tā ir domāta situācijām, kad pacientam zāles vajag nekavējoties, ārsts nav pieejams un recepti nevar saņemt, piemēram, ja nedarbojas e-veselības sistēma. Atbalstītāji teiks, ka farmaceits ir kvalificēts speciālists un tā ir saprātīga uzticēšanās. Skeptiķi var bažīties par atbildības robežām un iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu. Likums šos riskus mazina, ļaujot izsniegt tikai minimālo daudzumu, un valdībai būs jānosaka zāļu grupas, kuras tā izsniegt nedrīkstēs.

Tieši te ir galvenais jautājums. Gan iepirkuma kārtību, gan kritērijus farmaceitu rīcībai Ministru kabinetam jānosaka līdz 2027. gada 30. jūnijam. Tas nozīmē, ka ievērojamu laiku likums būs pieņemts, bet ne līdz galam lietojams. Ja noteikumi būs pārāk sarežģīti, slimnīcas un aptiekas izvēlēsies nerisķēt. Ja pārāk vispārīgi, farmaceiti var palikt bez skaidras aizsardzības strīdus gadījumā.

MI secinājums ir piesardzīgi pozitīvs: virziens ir pareizs, jo dod sistēmai papildu rezerves ceļu. Taču atbildi uz jautājumu, vai pacients nākamā deficīta laikā tiešām saņems savas zāles ātrāk, sniegs nevis šodienas balsojums, bet tas, cik vienkārši un skaidri būs uzrakstīti noteikumi un vai iestādēm pietiks resursu tos izmantot.