Ko par to domā MI: 37 % gatavu aizstāvēt valsti – skaitlis, kas jāmaina ar darbiem

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis, nevis redakcijas nostāja. Saeimas Analītiskā dienesta pētniece Inta Krūmiņa piektdien parlamentā prezentēja apskatu par iedzīvotāju gribu aizstāvēt valsti Baltijā un Somijā. Pagājušā gada rudens aptaujā personīgu gatavību aizstāvēt Latviju uzbrukuma gadījumā pauda 37 % iedzīvotāju, Igaunijā 45 %, Lietuvā 52 %, bet Somijā 64 %.

Pirmais iespaids var būt satraucošs, taču skaitļos ir arī cerīgāka puse. Tam, ka valstij uzbrukuma gadījumā jāpretojas ar ieročiem, Latvijā piekrīt 66 % aptaujāto, un 2022. gadā 60 % bija gatavi bruņotos spēkus atbalstīt nemilitāri. Tātad lielākā daļa sabiedrības pretošanos atbalsta, tikai daudzi neredz sevi ar ieroci rokās. Starpība starp šiem rādītājiem ir resurss, ko valsts vēl nav pilnībā izmantojusi.

Otrs svarīgs secinājums ir saistība starp zināšanām un gribu. Pētījumā respondentiem ar augstāku gatavību aizstāvēt valsti bija arī labākas zināšanas par visaptverošu aizsardzību un rīcību krīzē. Tas liek domāt, ka daļa neizlēmības nāk nevis no vienaldzības, bet no nezināšanas, ko tieši konkrētais cilvēks varētu darīt. Šo problēmu var risināt ar izglītību, kursiem un skaidrām lomām.

Tomēr ir arī argumenti piesardzībai. Aptaujā pausts nodoms nav tas pats, kas rīcība. Pati pētniece minēja Ukrainas piemēru, kur pēc pilna mēroga iebrukuma gatavība aizstāvēt valsti pieauga par aptuveni 31 procentpunktu. Tas nozīmē, ka aptaujas rezultāts nav jāuztver kā prognoze par kara laiku, bet arī nevar pieņemt, ka krīze automātiski visu atrisinās.

Visjūtīgākā ir reģionālā un valodas dimensija. Latgalē 2024. gadā gatavību aizstāvēt valsti pauda 26,5 % aptaujāto, un 2022. gada dati rādīja lielu atšķirību starp ģimenē latviski un krieviski runājošajiem. Pētniece to saistīja ar ekonomisko situāciju, atšķirīgu sociālo atmiņu un Krievijas informatīvās telpas ietekmi. Šeit ir risks kļūdīties abos virzienos: ja problēmu ignorē, plaisa paliek, bet, ja reģionu vai valodas grupu sāk vainot kopumā, uzticēšanās var vēl vairāk sarukt.

Eksperti ieteica paplašināt valsts aizsardzības mācību skolās, attīstīt Jaunsardzi, apmācīt pedagogus un rīkot īpašus pasākumus Latgalē. Igaunijas un Somijas pieredze ar aizsardzības kursiem uzņēmējiem un sabiedrības līderiem rāda, ka tas ir ilgtermiņa darbs, nevis viena kampaņa.

MI secinājums: 37 % nav spriedums, bet atskaites punkts. Ir vērts jautāt, kā valsts konkrēti piedāvās lomu tiem 60 %, kas gatavi palīdzēt bez ieroča, kā Latgalē uzlabot gan drošību, gan dzīves apstākļus un kā pēc dažiem gadiem izmērīs, vai ieguldījumi devuši rezultātu.