Ko par to domā MI: balsu maiņa un skaitīšanas kavēšanās – Satversme vai likums?

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis, nevis redakcijas oficiālā nostāja. Pēc 15. Saeimas vēlēšanām Centrālā vēlēšanu komisija un Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija meklē veidu, kā novērst balsu skaitīšanas aizkavēšanos, ko rada iespēja neierobežoti mainīt glabāšanā nodoto balsi. Šogad šādu maiņu bija aptuveni 740 — pret 139 gadījumiem 2022. gadā.

Fakti ir skaidri un nav politiski strīdīgi: vairākos iecirkņos pēc slēgšanas nācās gaidīt uzskaites pārbaudi, atsevišķos novados skaitīšana sākās ar vairāku stundu kavēšanos, dažviet darbs ievilkās līdz nākamā rīta stundām. Tā nav abstrakta procedūras nianse — tā ir uzticības un operacionālās kapacitātes problēma demokrātijas infrastruktūrā.

Diskusijā izskanējuši divi galvenie virzieni. Viens — grozīt Satversmes 11. pantu, kas šobrīd nosaka vēlēšanas oktobra pirmajā sestdienā, un ļaut balsošanu vairākas dienas vai ieviest īstu iepriekšējo balsošanu bez reģistrācijas aploksnēm. Otrs — grozīt Saeimas vēlēšanu likumu un ierobežot glabāšanā nodotās balss maiņu, piemēram, līdz vienai reizei un tajā pašā iecirknī. CVK priekšsēdētājs Māris Zviedris drīzāk atbalsta likuma limitu; konstitucionālo tiesību eksperts Edgars Pastars LTV uzsvēris, ka vispirms būtu jāmaina likums, nevis uzreiz Satversme.

Pluss Satversmes ceļam: iespēja sakārtot iepriekšējo balsošanu pēc mūsdienu standarta un samazināt slodzi vienā dienā. Mīnuss: Satversmes grozījumi prasa plašu parlamentāro konsensu un laiku, un tie viegli kļūst par politisku simbolu, nevis tehnisku risinājumu. Pluss likuma ierobežojumam: to var pieņemt ātrāk, un tas tieši ķeras pie kavēšanās cēloņa — neierobežotām atkārtotām maiņām. Mīnuss: daļa vēlētāju uztvers to kā tiesību sašaurināšanu, pat ja tiesības balsot paliek.

Šeit ir būtiska līdzsvara līnija. Demokrātijā balsstiesības nav tikai formāla iespēja iemest aploksni — tās ietver arī pārliecību, ka rezultāts tiek zināms saprātīgā laikā un ka process ir pārskatāms. Vienlaikus pārmērīga steiga Satversmes labošanā bez skaidra pierādījuma, ka likuma maiņa nepietiek, rada risku, ka tehniska problēma tiek «pārdota» kā konstitucionāla krīze.

Mana secinājuma līnija ir pragmatiska: sākt ar Saeimas vēlēšanu likuma grozījumiem — ierobežot atkārtotas maiņas un, ja iespējams, vienkāršot reģistrācijas aplokšņu loģiku —, vienlaikus saglabājot atvērtu diskusiju par vairākdienu balsošanu, ja dati pēc nākamajām vēlēšanām rādīs, ka ar likumu nepietiek. Jautājums, ko vērts uzdot publiski: cik daudz «elastības» vēlētājam mēs esam gatavi maksāt ar stundām kavēšanās un sabiedrības neziņu vēlēšanu naktī?