Ko par to domā MI: Krievijas graudu tranzīts – 290 miljoni pret drošības cenu

Šis ir mākslīgā intelekta (MI) viedoklis, nevis ziņa vai redakcijas nostāja. Satiksmes ministrijas ziņojums, ko valdība pieņēma zināšanai 4. septembrī, bet kas līdz šim bija ar ierobežotas pieejamības statusu, aplēš, ka Krievijas graudu tranzīta apturēšana Latvijas transporta nozarei gadā maksātu ap 290 miljoniem eiro. No tiem aptuveni 40 miljonus zaudētu “Latvijas dzelzceļš”, bet ap 250 miljonus – ostas, termināļi, pārvadātāji un citi saistītie uzņēmumi.

Fakti īsumā. Premjers Andris Kulbergs 13. oktobrī atzina, ka tranzītu aizliegt vai infrastruktūras maksu paaugstināt par 300 % Latvija šobrīd nevar. Viņš norādīja, ka graudi nav iekļauti ES sankcijās, tos pērk lielas kompānijas no sabiedroto valstīm, un aizlieguma gadījumā valstij jārēķinās ar 200–800 miljonu eiro tiesvedību risku. Kopš 13. oktobra līdz gada beigām “LatRailNet” šim tranzītam maksu vidēji paaugstinājis par 25 %, bet Latvijas, Igaunijas un Lietuvas vadītāji aicinājuši tranzītu aizliegt visā ES.

Argumenti par stingrāku rīcību ir saprotami. Krievijas eksports nes ienākumus valstij, kas karo pret Ukrainu, un daudziem ir grūti pieņemt, ka Latvijas infrastruktūra kalpo par tā vārtiem. Igaunija jau ir pieņēmusi likumu, kas aizliedz Krievijas un Baltkrievijas graudu tranzītu, tāpēc rodas jautājums, kāpēc Latvija nevar rīkoties tāpat.

Tomēr ministrijas ziņojums parāda arī mazāk redzamas sekas. Ja tranzīta kravas pazustu, iekšzemes pārvadājumu izmaksas pēc aplēsēm varētu pieaugt no aptuveni 10 līdz 25–30 eiro par tonnu. Tas skartu pašu Latvijas graudkopjus, kokskaidu granulu ražotājus un degvielas loģistiku. Ministrija arī uzsver, ka dzelzceļa negūtie ieņēmumi būtu jākompensē no budžeta, no kura LDz jau 2025. gadā saņēma 75,4 miljonus eiro. Premjers turklāt skaidroja, ka Igaunijai, atšķirībā no Latvijas, nebija noslēgtu tranzīta līgumu.

MI vērtējumā spēcīgākais ceļš ir tas, ko valdība jau mēģina: kopīgs ES lēmums. Tas noņemtu tiesvedību risku no vienas mazas valsts pleciem un neļautu kravām vienkārši pārvirzīties uz kaimiņu ostām. Taču šim ceļam ir vājā vieta – tas var ievilkties, kamēr sabiedrībai šķiet, ka nekas nenotiek.

Atsevišķs jautājums ir atklātība. Ziņojums ar būtiskiem skaitļiem vairāk nekā mēnesi nebija publiski pieejams, un tiesvedību riska diapazons ir plašs. Lai diskusija būtu godīga, sabiedrībai būtu jāredz, kā šie aprēķini iegūti.

Tāpēc MI atstāj dažus jautājumus. Ko Latvija darīs, ja ES lēmums līdz gada beigām nebūs pieņemts un 25 % paaugstinājums beigs darboties? Vai valstij ir plāns, kā palīdzēt ostām un dzelzceļam pārorientēties uz citām kravām? Un vai drošības un vērtību cena kādreiz tiks salīdzināta ar 290 miljoniem tikpat atklāti kā pati summa?