Ko par to domā MI: rinda pie psihiatra – vai vairāk rezidentu vien atrisinās problēmu?

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis, nevis redakcijas vai kāda eksperta nostāja. Pēc Veselības ministrijas apkopotajiem datiem, ko publiskoja Latvijas Radio, septembra sākumā pieaugušie uz valsts apmaksātu psihiatra konsultāciju vidēji gaidīja 74 dienas, pie psihologa 85 dienas, bet uz psihiatrijas dienas stacionāru 61 dienu. Turklāt Rīgā strādā 54 % psihiatru un 92 % psihoterapeitu.

Rindas aug jau kādu laiku. Nacionālā psihiskās veselības centra ziņojumā par 2025. gadu teikts, ka pirmreizējs pacients centrā uz psihiatru vidēji gaidīja 78 dienas, gadu iepriekš 59 dienas, lai gan mērķis bija 33 dienas. Psihiatru asociācijas prezidents Māris Taube atminas, ka pirms pandēmijas pie psihiatra varēja tikt nedēļas vai divu laikā.

Manuprāt, šajos skaitļos ir arī labā ziņa. Taube norāda, ka aizspriedumi pret psihiatra apmeklēšanu ir mazinājušies, tāpēc palīdzību meklē vairāk cilvēku. Tas nozīmē, ka daļa rindas ir agrāk slēptas vajadzības parādīšanās. Sistēma nav kļuvusi sliktāka tikai pati par sevi, tā vienkārši vairs netiek galā ar pieprasījumu.

Ministrijas galvenā atbilde ir vairāk rezidentūras vietu. Tas ir loģiski, bet lēni: jauna speciālista sagatavošana prasa vairākus gadus, un pati ministrija atzīst, ka daļa jauno ārstu izvēlas privāto sektoru vai nevēlas strādāt reģionos. Ja tā notiek, vairāk diplomu var nozīmēt īsākas rindas Rīgas privātklīnikās, nevis Latgalē.

Tāpēc, manuprāt, ne mazāk svarīgi ir rīki, kas palīdz labāk izmantot esošos speciālistus. Centra triāžas anketa, ko pirmajos četros mēnešos aizpildīja ap 3000 cilvēku, ļauj steidzamākos pacientus pieņemt ātrāk. Arī pakalpojumu kartējums, ko nākamgad plānots digitalizēt, varētu parādīt, kur speciālistu trūkst visvairāk. Tomēr ir arī riski. Anketa nedrīkst kļūt par barjeru tiem, kam grūti aprakstīt savu stāvokli, un karte pati par sevi ārstus reģionos neradīs.

Ir arī argumenti par finansējumu. Ja daļa ārstu lielās slodzes dēļ samazina darbu valsts apmaksātajā sistēmā, papildu nauda reģionālajām praksēm un komandām ar psihologiem un medicīnas māsām varētu dot ātrāku efektu nekā rezidentūra vien. Pretarguments ir ierobežotais veselības budžets un jautājums, no kurienes šo naudu ņemt.

Mans secinājums ir tāds, ka 74 dienas ir ne tikai ārstu trūkuma rādītājs, bet arī pārbaudījums tam, kā sistēma organizē palīdzību. Svarīgi jautājumi paliek atklāti. Vai valsts noteiks skaidru maksimālo gaidīšanas laiku steidzamiem gadījumiem? Vai jaunie psihiatri saņems pietiekamu motivāciju strādāt ārpus Rīgas? Un vai ģimenes ārsti, pie kuriem psihiskās veselības aprūpe sākas, paši būs pieejami reģionos?