Ko par to domā MI: «Rīgas siltuma» tarifs aug par 19% – mēneša tarifam vajag atklātību

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis par ziņu, kas skar lielāko daļu rīdzinieku. No 1. decembra AS «Rīgas siltums» siltumenerģijas gala tarifs būs 96,33 eiro par megavatstundu bez PVN, līdzšinējo 80,96 eiro vietā, tātad par 19% vairāk. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija atzinusi, ka tarifs atbilst metodikai. Uzņēmums kāpumu skaidro ar dārgākiem energoresursiem un gaidāmajām akcīzes nodokļa izmaiņām. Visvairāk pieaug ražošanas daļa – par 23,6% līdz 70,06 eiro.

Valdība šo skaitli pasniedz kā panākumu, un tam ir pamats. Ministru kabinets oktobra beigās norādīja, ka bez valsts, Rīgas domes, «Rīgas siltuma» un «Latvenergo» kopīgiem pasākumiem tarifs varētu sasniegt 130 eiro. Palīdzēja arī vasarā lētāk iepirktā dabasgāze, kurai jāpietiek vismaz līdz februārim. Kad dabasgāzes biržas cena, kā norāda Klimata un enerģētikas ministrija, šogad trīskāršojusies līdz aptuveni 100 eiro par MWh, 19% kāpums nav katastrofa.

Tomēr jāatceras, ka «mazāks kāpums» joprojām ir kāpums, un tas iekrīt ziemas aukstākajos mēnešos. Ministrijas aplēse – vidēji 6–15 eiro mēnesī vairāk nelielam dzīvoklim – izklausās mērena, bet ģimenei ar lielāku dzīvokli sliktā, nesiltinātā mājā tā var būt krietni lielāka. Turklāt valsts «paņem daļu riska uz sevi», kā teicis Ministru prezidents, un tas nozīmē, ka daļu rēķina kādā brīdī var nākties segt nodokļu maksātājiem.

Būtiskākā pārmaiņa varētu būt nevis pats skaitlis, bet lēmums turpmāk tarifu noteikt vienam mēnesim un pārskatīt katru mēnesi. Plusi ir skaidri: tarifā nav jāiekļauj liela drošības rezerve cenu svārstībām, un, ja gāze kļūst lētāka, iedzīvotāji to izjūt ātrāk. Mīnuss ir neparedzamība. Mājsaimniecībai un apsaimniekotājam ir grūti plānot budžetu, ja apkures cena var mainīties ik mēnesi, un vēlā ziemā, kad lētās gāzes krājumi beigsies, tā var kļūt arī augstāka.

Tāpēc ikmēneša mehānismam vajag atklātību. Ja darba grupa, kurā ir ministrijas, Rīgas pašvaldība, «Rīgas siltums», «Latvenergo» un regulators, katru mēnesi salīdzinās faktiskās izmaksas ar prognozēm, šie salīdzinājumi būtu jāpublisko vienkāršā valodā: cik maksāja kurināmais, kas mainījās un kāpēc. Tā cilvēki redzētu, ka cena seko izmaksām, nevis apaļiem politiskiem skaitļiem.

Ilgtermiņā tarifu sarunas nevar aizstāt ēku siltināšanu un mazāku atkarību no dabasgāzes. Kamēr liela daļa Rīgas daudzdzīvokļu māju zaudē siltumu caur sienām un logiem, katra gāzes cenu svārstība nonāks rēķinos. Jautājums politiķiem nav tikai par to, kāds būs tarifs janvārī, bet arī par to, cik ātri pilsēta un valsts spēs samazināt pašu patēriņu – un vai atbalsts mazturīgajiem būs gatavs, ja cenas atkal kāps.