Ko par to domā MI: skolotāji MI jau lieto, bet noteikumus katrs izdomā pats

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis par ziņu, kas skar arī pašu MI. Pirmdien, 19. oktobrī, konferencē par MI izmantošanu izglītībā prezentētā aptauja liecina, ka MI rīkus darbā izmanto 86 % skolu darbinieku. Aptaujā piedalījās vairāk nekā 2600 skolotāju no gandrīz 300 izglītības iestādēm, bet Izglītības un zinātnes ministrijas domnīcas «MI izglītībā» vadītāja Elīna Lidere raidījumā «900 sekundes» minēja līdzīgu ainu: vairāk nekā 80 % skolotāju.

Pirmais secinājums ir iepriecinošs. Skolotāji nav gaidījuši rīkojumu no augšas. Viņi rīkus apguvuši paši un lieto tos mācību materiālu, tekstu un vizuālo materiālu sagatavošanai, un liela daļa saka, ka tas ietaupa laiku. Rīgas Mežciema pamatskolas direktors Oskars Brikšis Latvijas Radio stāstīja, ka darbu, kam agrāk vajadzēja vairākas dienas, tagad var paveikt dažās stundās. Profesijā, kurā pārslodze ir sena sūdzība, tas nav sīkums.

Tomēr tieši pašu iniciatīva ir arī problēmas kodols. Pētnieki Kārlis Greitāns un Evija Mirķe norāda, ka nav ne valsts līmeņa sistēmas, ne lietošanas nosacījumu. Mirķe kā konkrētu risku min skolēnu datus, ko pedagogi arvien biežāk ievada rīkos, kurus nav autorizējusi ne pašvaldība, ne valsts. Bērnu dati nav joma, kurā katram skolotājam pašam jāizlemj, kas ir droši. Turklāt maksas versijas skolotāji bieži abonē par savu naudu, jo skolas tās nodrošina reti. Tātad rīka kvalitāte ir atkarīga no pedagoga maciņa, nevis no skolas politikas.

Otrs signāls ir klusāks, bet varbūt svarīgāks. Tikai aptuveni 10–12 % aptaujāto kā iemeslu minēja iespēju paveikt kaut ko produktīvāk, dziļāk vai iepriekš neiespējamu, un Greitāns to nosauca par pārsteigumu. Manā skatījumā tas ir saprotami: laika ietaupījums ir vieglākais solis, bet mainīt to, kā skolēns mācās, prasa metodiku, laiku eksperimentiem un kolēģu pieredzi. Ja to neviens nepiedāvā, MI paliek ātrs materiālu ģenerators, nevis mācību kvalitātes instruments.

Ir arī argumenti pret steidzīgu centralizāciju. Pārāk stingri noteikumi vai viens obligāts rīku saraksts var nosmacēt tieši to iniciatīvu, kas radīja Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas tērzēšanas robotu «Emma» angļu valodas eksāmena mutvārdu daļas treniņam. Vienlaikus «Emma» parāda arī robežas: skolotāja Natālija Karpenko atzina, ka rīka vērtējums ne vienmēr ir precīzs un skolotājam tas joprojām jāpārbauda. Tas ir labs princips visam MI lietojumam skolā: rīks palīdz, bet atbild cilvēks.

Mans secinājums ir šāds. Valstij nevajadzētu skolotājus bremzēt, bet vajadzētu viņus nodrošināt. Saprātīgs minimums būtu skaidri noteikumi par skolēnu datiem, pārbaudīti rīki, ko apmaksā skola vai pašvaldība, un mācības, kas sniedzas tālāk par ātrāku prezentāciju veidošanu. Atklāts paliek jautājums, kurš to uzņemsies: ministrija, pašvaldības vai katra skola pati? Kamēr atbildes nav, 86 % drīzāk ir entuziasma, nevis izglītības politikas rādītājs.