Ārsts un digitālais palīgs: trīs ceļi, kā MI līdz 2035. gadam varētu mainīt Latvijas veselības aprūpi

Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā kopš šā gada jūlija rentgena uzņēmumus palīdz izvērtēt MI programma Gleamer, kas attēlā iezīmē vietas, kur varētu būt lūzums vai plaušu izmaiņas. Traumatologs Igors Kolosovs slimnīcas mājaslapā stāsta, ka vispirms uzņēmumu izvērtē pats un tikai pēc tam apskata MI atzinumu, jo arī mašīna mēdz kļūdīties un gala lēmums paliek ārsta ziņā. Šī kārtība – vispirms cilvēks, tad algoritms – labi parāda, kur Latvijas medicīna ir šodien. Bet kur tā varētu būt pēc desmit gadiem?

Vajadzība pēc palīga ir reāla. Eiropas Komisijas, ESAO un Eiropas Veselības sistēmu un politikas observatorijas kopīgajā Latvijas veselības profilā (2025) teikts, ka 2023. gadā Latvijā bija 3,4 praktizējoši ārsti uz 1000 iedzīvotājiem (ES vidēji 4,3) un tikai 4,2 māsas – uz pusi mazāk nekā vidēji ES (8,5). Turklāt sabiedrība noveco: 2024. gadā katrs piektais iedzīvotājs bija 65 gadus vecs vai vecāks, un līdz 2050. gadam šī daļa varētu pārsniegt trešdaļu. Ar ES atbalstu līdz 2029. gadam publiskajā sektorā plānots piesaistīt vairāk nekā 450 veselības aprūpes speciālistu, taču ar jauniem darbiniekiem vien šo plaisu aizlāpīt būs grūti.

Pirmie soļi jau sperti arī lielajās slimnīcās. Stradiņa slimnīca šā gada aprīlī pievienojās projektam, kurā kopā ar Latvijas uzņēmumiem DATI Group un Dhanvantari Solutions un partneri no Itālijas tiek veidoti MI rīki ļaundabīgu audzēju un metastāžu diagnostikai. Plānots, ka nākotnē sistēma spēs pusminūtes laikā izanalizēt digitālus histopatoloģijas attēlus un norādīt patologam zonas, kas jāaplūko rūpīgāk. Projekta kopējās izmaksas ir aptuveni divi miljoni eiro, un to paredzēts pabeigt līdz 2027. gada beigām.

Arī Eiropas ceļa karte ir skaidra. Eiropas veselības datu telpas regula stājās spēkā 2025. gada martā. No 2029. gada marta visās dalībvalstīs jādarbojas pacientu kopsavilkumu un e-receptu apmaiņai, bet no 2031. gada marta – arī medicīnisko attēlu, laboratorijas rezultātu un izrakstu apmaiņai. Paralēli Eiropas Komisija veido ar MI darbināmu skrīninga centru tīklu vēža un sirds un asinsvadu slimību agrīnai atklāšanai, un tā mērķis ir līdz 2029. gada beigām aptvert visas ES valstis.

No šiem faktiem var izspēlēt vismaz trīs scenārijus. Tie ir pieņēmumi par iespējamo attīstību, nevis garantēta nākotne.

Pirmais scenārijs – klusais palīgs. MI kļūst par ierastu rīku attēldiagnostikā, patoloģijā un skrīningā, līdzīgi kā šodien Ziemeļkurzemē. Pacients to gandrīz nepamana, varbūt vienīgi saņem rezultātu ātrāk. Tomēr brīnumus gaidīt nevajadzētu. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas un Stradiņa slimnīcas radioloģes portālā Delfi atgādina, ka MI ne vienmēr samazina kopējo darba slodzi, jo pieaug strīdīgo gadījumu skaits, kas jāizšķir speciālistiem. Turklāt MI nevar veikt pašu izmeklējumu, tāpēc radiogrāferu trūkumu algoritms neatrisinās.

Otrais scenārijs – pacienta sabiedrotais. Ja līdz 2031. gadam veselības dati patiešām plūdīs starp slimnīcām, ģimenes ārstiem un valstīm, MI varētu palīdzēt arī ārpus diagnostikas kabineta: atgādināt par kontrolēm, sekot hroniski slimu senioru rādītājiem mājās un palīdzēt ģimenes ārstam sakārtot pacientu plūsmu. Latvijas Digitālās veselības stratēģija 2023.–2029. gadam jau tagad uzsver telemedicīnu un attālinātus pakalpojumus, un daudzi iedzīvotāji ir gatavi: 2024. gadā 40 % internetā skatījās savus veselības datus (ES vidēji 28 %). Tomēr profilā redzama arī plaisa – cilvēki ar augstāku izglītību līdz pat četras reizes biežāk izmanto digitālos rīkus, lai pieteiktos pie ārsta vai skatītu savus datus. Šajā scenārijā lielākais darbs būtu nevis tehnoloģijā, bet palīdzībā tiem, kam digitālie rīki nav ikdiena.

Trešais scenārijs – salu medicīna. Katra slimnīca iegādājas savu rīku, sistēmas savā starpā nesarunājas, un MI paliek atsevišķu entuziastu projekts. Šis risks nav izdomāts. Veselības profilā norādīts, ka 2022. gadā Latvija informācijas un komunikācijas tehnoloģiju iekārtās, programmatūrā un datubāzēs ieguldīja ap 0,4 miljoniem eiro uz 100 000 iedzīvotāju, kamēr ES vidēji – 2,3 miljonus, un arī Igaunija un Lietuva ieguldīja vairāk. Radioloģes Delfi rakstā brīdina, ka bez skrīninga reģistra, kvalitātes kontroles un datu infrastruktūras MI būs tikai vēl viens instruments jau tā sadrumstalotā sistēmā.

Visticamāk, realitāte būs šo ceļu sajaukums: dažās jomās MI kļūs par ikdienu ātrāk, citās ieviešana kavēsies. Gan Ziemeļkurzemes ārsti, gan Stradiņa slimnīcas patologi, gan radioloģes uzsver vienu un to pašu – MI medicīnā nav ārsta aizstājējs, bet otrs viedoklis, kas vislabāk strādā sakārtotā sistēmā. Tāpēc jautājums, kā Latvijā ārstēsimies 2035. gadā, lielā mērā ir jautājums par to, cik gudri nākamajos gados ieguldīsim datos, cilvēkos un uzticēšanās veidošanā.