Traktors ar padomdevēju: trīs scenāriji, kā MI līdz 2035. gadam varētu mainīt Latvijas laukus un mežus

Latvijā viegli aizmirst, cik daudz no valsts ir lauki un meži. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem lauku saimniecības apsaimnieko gandrīz divus miljonus hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, bet Valsts meža dienesta pārskatā teikts, ka meža zemes aizņem 53 % valsts teritorijas – krietni vairāk nekā Eiropas vidējie 33 %. Tāpēc jautājums, ko mākslīgais intelekts (MI) nozīmēs zemniekam un meža īpašniekam, nav šaurs nozares jautājums. Tas ir jautājums par to, kā izskatīsies liela daļa Latvijas.

Vispirms par faktiem. CSP apsekojuma provizoriskie dati liecina, ka 2023. gadā Latvijā bija 57,4 tūkstoši lauku saimniecību – par 17 % mazāk nekā 2020. gada skaitīšanā. Vidējā saimniecība apsaimniekoja 34,8 hektārus, un saimniecības, kurās ir vairāk nekā 100 hektāru, apstrādāja 68,9 % visas lauksaimniecības zemes. 2020. gada skaitīšanā saimniecību vadītāju vidējais vecums bija 57,3 gadi. Īsāk sakot: saimniecību paliek mazāk, tās kļūst lielākas, bet saimnieki – vecāki.

Arī MI rīki uz laukiem vairs nav tikai teorija. Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs ar partneriem, to vidū Latvijas Zemnieku federāciju un Ventspils Augstskolu, līdz 2029. gada jūnijam platformā „Mans Lauks” izstrādā precīzās mēslošanas rīku. Tajā varēs ielādēt augsnes analīzes, veidot mainīgo devu mēslošanas kartes tehnikai un saņemt MI ieteikumus. Rīks būs brīvi pieejams, un projekta aprakstā minēts, ka tas ļaus to darīt vairāk nekā 40 000 Latvijas lauku saimniecību. Mežā valsts uzņēmums „Latvijas valsts meži” (LVM) norāda, ka jau tagad plaši izmanto dronus, aerolāzerskenēšanu un satelītu datus. Kad savairojās egļu astoņzobu mizgrauzis, attālās izpētes dati ļāva lēmumu pieņemšanu un datu apmaiņu saīsināt no 30 līdz 5 dienām. Savukārt Latvijas Valsts mežzinātnes institūts „Silava” kopā ar Elektronikas un datorzinātņu institūtu pēta, kā ar neironu tīklu pēc dronu hiperspektrālajiem attēliem noteikt astoņas Latvijā izplatītākās koku sugas.

Tālāk – pieņēmumi. Neviens no tālāk aprakstītajiem scenārijiem nav prognoze ar garantiju. Tie ir trīs ceļi, pa kuriem notikumi varētu attīstīties, ja dažas lietas izdosies, bet citas ne.

Pirmais scenārijs: „Padomdevējs kabīnē”. 2035. gadā vidējai Latvijas augkopības saimniecībai MI ir tikpat ierasts kā laika prognoze telefonā. Sistēma salīdzina augsnes analīzes, satelītattēlus un laikapstākļus un iesaka, kur mēslot vairāk un kur mazāk. Galīgo lēmumu joprojām pieņem saimnieks. Ieguvums nav krāšņs, bet ir taustāms: mazāk izšķiesta mēslojuma un mazāk vielu, kas nonāk upēs. Lai tā notiktu, bezmaksas rīkiem, kādu solīts izveidot „Mans Lauks” projektā, jākļūst par ikdienas lietu, nevis par pilotprojektu četrās saimniecībās.

Otrais scenārijs: „Divu ātrumu lauki”. Tehnoloģijas attīstās, bet ieguvēji galvenokārt ir lielās saimniecības un mežu apsaimniekotāji, kuriem ir nauda tehnikai, datu speciālisti un laiks eksperimentiem. Mazais saimnieks Latgalē vai Vidzemē ar 15 hektāriem un vecu traktoru paliek malā. MI šādā scenārijā neizraisa saimniecību skaita kritumu, bet var to paātrināt, jo efektīvākie kļūst vēl efektīvāki. Šo risku atzīst arī paši projektu veidotāji. Interreg Baltijas jūras reģiona programmas projekta par MI lauksaimniecībā aprakstā teikts, ka MI rīkus efektīvi izmanto vēl maz saimniecību un lauksaimnieki par tiem bieži zina maz. Projekts līdz 2028. gada jūnijam Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Somijā mēģinās šo plaisu mazināt; Latvijā tajā piedalās biedrība „Zemnieku saeima”.

Trešais scenārijs: „Mežs, kas pats ziņo”. Lielākās pārmaiņas varētu notikt nevis tīrumā, bet mežā. Ja meža inventarizācijas noteikumi tiek pielāgoti attālajai izpētei, kā to aicina LVM, meža valsts reģistru varētu atjaunot regulāri, nevis ik pēc daudziem gadiem. MI pēc dronu un satelītu datiem pamanītu kaitēkļu bojājumus, vētras postījumus vai ugunsbīstamību, pirms cilvēks to ierauga uz vietas. Meža īpašnieks, kurš dzīvo Rīgā vai ārzemēs, savu mežu varētu pārzināt labāk nekā šodien. Taču tas rada jautājumus, kas nav tehniski: kam pieder dati, cik precīzi ir modeļi un vai algoritma kļūda drīkst ietekmēt ciršanas lēmumu.

Kurš scenārijs ir ticamākais? Visdrīzāk – sajaukums. Lielās saimniecības un valsts meži MI izmantos plašāk jau tuvākajos gados, jo tiem ir dati un līdzekļi. Mazo saimnieku liktenis lielā mērā būs atkarīgs no tā, vai rīki būs bezmaksas, latviski un vienkārši lietojami, un vai būs konsultanti, kas palīdzēs. Nenoteiktību ir daudz: ES atbalsta nosacījumi pēc 2027. gada, mēslojuma un degvielas cenas, klimata pārmaiņas un tas, vai jaunā paaudze vispār gribēs saimniekot uz laukiem.

Viens gan šķiet drošs: MI zemi nearēs un koku nestādīs. Tas var palīdzēt saimniekam pieņemt labākus lēmumus ar mazāk papīru un mazāk minējumiem. Vai tas palīdzēs saglabāt dzīvus laukus, vai tikai padarīs efektīvākus tos, kas jau tagad ir spēcīgi, būs atkarīgs no cilvēku izvēlēm, nevis no algoritmiem.