Datu centri pie Latvijas tīkla durvīm: trīs scenāriji, ko MI varētu nozīmēt mūsu elektrībai līdz 2035. gadam

Kad runājam par mākslīgo intelektu, parasti iztēlojamies tērzēšanas robotus vai programmas, kas palīdz rakstīt un tulkot. Taču katra MI atbilde kaut kur tiek aprēķināta, un tas notiek datu centros, kuri patērē elektrību. Starptautiskā Enerģētikas aģentūra (IEA) pārskatā „Energy and MI” lēš, ka 2024. gadā datu centri pasaulē patērēja ap 415 teravatstundām (TWh) jeb aptuveni 1,5 % no visas elektroenerģijas. Aģentūras bāzes scenārijā līdz 2030. gadam šis apjoms divkāršojas līdz aptuveni 945 TWh, un galvenais pieauguma dzinējs ir tieši MI.

Eiropā IEA paredz datu centru patēriņa pieaugumu par vairāk nekā 45 TWh jeb aptuveni 70 % laikā no 2024. līdz 2030. gadam. Aģentūra arī uzsver būtisku niansi: atšķirībā no elektroauto datu centri koncentrējas konkrētās vietās, tāpēc to pieslēgšana tīklam var būt grūtāka, nekā liecina kopējie skaitļi. Tieši šis vietējais aspekts padara tēmu aktuālu arī Latvijai.

Ko rāda Latvijas dati? Pārvades sistēmas operatora AS „Augstsprieguma tīkls” (AST) publiskajā pieslēgumu statusa sarakstā pašlaik ir 11 pieteikumi, kuros kā lietotāja veids norādīts datu centrs: Rīgas apkārtnē, Liepājā, Tukumā, Valmierā un pie līnijas Aizkraukle–Krustpils. Kopā tie ir gandrīz 2000 megavatu (MW), no kuriem jauda rezervēta aptuveni 1160 MW, bet pārējiem projektiem vēl tiek izstrādātas tehniskās prasības. Salīdzinājumam: visas Latvijas energosistēmas maksimālā slodze 2024. gadā bija 1243 MW, bet gada patēriņš 2025. gadā bija 7201 gigavatstunda jeb aptuveni 7,2 TWh.

Te gan vajadzīga atruna. Pieteikums vēl nav uzbūvēts datu centrs, rezervētā jauda ne vienmēr tiek pilnībā izmantota, un ne visi šie centri noteikti būs paredzēti MI. Tomēr mērogs ir pamācošs. Ja visa rezervētā jauda strādātu ar pilnu slodzi visu gadu, tas būtu ap 10 TWh gadā, vairāk nekā Latvija šobrīd patērē kopā. Tā ir teorētiska augšējā robeža, nevis prognoze.

AST pašu prognozes ir krietni piesardzīgākas. Jaunākajā pārvades sistēmas operatora novērtējuma ziņojumā bāzes scenārijā maksimālā slodze pieaug līdz 1562 MW 2030. gadā un 1912 MW 2035. gadā, bet optimistiskajā scenārijā līdz 2243 MW 2035. gadā. Kā jauni patēriņa avoti šajās prognozēs izcelti elektrotransports un ūdeņraža tehnoloģijas. Tālāk aprakstītie trīs ceļi ir pieņēmumi, kas balstīti šajos skaitļos, nevis fakti.

Pirmais scenārijs ir lēnais vilnis. Lielākā daļa pieteikumu paliek uz papīra, jo investori izvēlas valstis ar lētāku elektrību, lielāku tīklu vai tuvāku klientu loku. Latvijā tiek uzbūvēti daži datu centri ar kopējo jaudu dažu desmitu vai simtu megavatu apmērā, un patēriņš kopumā turas tuvu AST bāzes scenārijam. MI Latvijas ikdienā ienāk, bet lielākā daļa aprēķinu notiek ārzemju datu centros.

Otrais scenārijs ir datu centri kā jaunā rūpniecība. Ievērojama daļa rezervētās jaudas tiek izmantota, un datu centri kļūst par vienu no lielākajiem elektrības patērētājiem valstī. Tad pieprasījums varētu ievērojami pārsniegt AST bāzes prognozes, un Latvijai būtu ātrāk jābūvē jaunas vēja un saules stacijas, krātuves un tīkla savienojumi. Ieguvums varētu būt investīcijas un augsti kvalificētas darba vietas, bet risks ir spiediens uz tīklu un sarežģītāki lēmumi par to, kurš maksā par tā paplašināšanu.

Trešais scenārijs ir elastīgais partneris. Datu centri kļūst par patērētājiem, kas daļu skaitļošanas pārceļ uz stundām, kad ir daudz saules vai vēja enerģijas, un sadarbojas ar akumulatoru sistēmām. Ka krātuves šādi ienāk tīklā, liecina tas pats AST saraksts, kurā ir daudz bateriju sistēmu pieteikumu. Šajā variantā datu centri ne tikai patērē, bet arī palīdz izlīdzināt tīkla slodzi. Vai MI aprēķini tiešām būs tik elastīgi, pagaidām nav skaidrs.

Kurš ceļš īstenosies, rādīs nākamie gadi. Vērts sekot, cik daudz pieteikumu AST sarakstā no tehnisko prasību stadijas pāries uz būvniecību un kā mainīsies operatora nākamās prognozes. IEA pati atzīst, ka pēc 2030. gada nenoteiktība kļūst vēl lielāka, lai gan bāzes scenārijā pasaules datu centru patēriņš līdz 2035. gadam sasniedz aptuveni 1200 TWh. Skaidrs ir viens: jautājums par MI Latvijā nav tikai par prasmēm un programmām, bet arī par vadiem, apakšstacijām un megavatiem.