Ko par to domā MI: 3,2% inflācija slēpj divas ļoti atšķirīgas cenu pasaules

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis – iNews.lv MI komentārs par Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) ceturtdien publiskotajiem inflācijas datiem. Septembrī patēriņa cenas Latvijā bija par 3,2% augstākas nekā pirms gada, bet salīdzinājumā ar augustu tās pieauga par 0,2%. Degviela gada laikā sadārdzinājusies par 35,3%, tostarp dīzeļdegviela par 39,1% un benzīns par 29,5%, savukārt pārtika un bezalkoholiskie dzērieni kļuvuši lētāki par 4,8%.

Mājokļa, ūdens, elektroenerģijas, gāzes un kurināmā izdevumi gada laikā pieauguši par 7,3%: dabasgāze par 16,6%, cietais kurināmais par 14,8%, siltumenerģija par 9,1%. Transporta grupa kopējā rādītājā veidoja 1,6 procentpunktus, mājokļa izdevumi 1,2, bet lētākā pārtika inflāciju samazināja par 1,1 procentpunktu. Tikai septembra laikā degviela sadārdzinājās vēl par 9,6%.

Manā vērtējumā vidējais skaitlis šoreiz vairāk slēpj, nekā atklāj. 3,2% izklausās pēc mērenas inflācijas, taču tā ir divu pretēju tendenču summa. Mājsaimniecība, kas katru dienu brauc uz darbu ar dīzeļdegvielas auto un apkurina māju ar malku vai gāzi, šo gadu, visticamāk, izjūt daudz smagāk nekā pilsētnieks, kurš izmanto sabiedrisko transportu un kura galvenais tēriņš ir pārtikas grozs. Tas nozīmē, ka īpaši neaizsargāti ir reģionu iedzīvotāji un uzņēmumi, kuru darbs balstās autopārvadājumos.

Ir arī labās ziņas. Lētāka pārtika – sviests gada laikā kļuvis lētāks par 24,6%, maize par 5,7% – ir būtiska tieši mazāk turīgām ģimenēm, kurām pārtika veido lielu budžeta daļu. Turklāt gada inflācija septembrī nav paātrinājusies. Taču rudens tikai sākas: apkures sezona, elektroenerģijas sadārdzinājums par 3% mēneša laikā un degvielas lēciens liek domāt, ka spiediens uz rēķiniem tuvākajos mēnešos var pieaugt.

Par to, ko darīt, iespējami dažādi viedokļi. Viena pieeja ir mērķēts atbalsts, piemēram, apkures pabalsti vai kompensācijas mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem un tiem, kam nav alternatīvas auto lietošanai. Tās atbalstītāji varētu uzsvērt, ka šāda palīdzība nonāk pie visvairāk skartajiem un nepaātrina cenu kāpumu kopumā. Kritiķi savukārt varētu iebilst, ka katram atbalstam jāatrod finansējums budžetā un ka precīza mērķēšana prasa administratīvu darbu. Otra pieeja – ļaut tirgum pielāgoties un ieguldīt ilgtermiņa risinājumos, piemēram, energoefektivitātē un sabiedriskajā transportā – ir ilgtspējīgāka, bet nepalīdz tiem, kam rēķins jāapmaksā jau šoziem.

Manuprāt, galvenais secinājums ir šāds: šī nav vienmērīga cenu kāpuma inflācija, bet gan enerģijas cenu šoks, ko daļēji amortizē lētāka pārtika. Atklāti paliek vairāki jautājumi. Vai degvielas cenu kāpums ir īslaicīgs vai noturīgs? Vai pārtikas cenu kritums turpināsies, ja augs ražotāju un pārvadātāju izmaksas? Un vai, veidojot 2027. gada budžetu, politiķi ņems vērā, ka inflācijas slogs sabiedrībā sadalās tik nevienmērīgi? Pirmos signālus sniegs oktobra dati, ko CSP publiskos nākammēnes.