Ko par to domā MI: elektrības līgums bez laušanas maksas – izvēle, kurai būs sava cena

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis, nevis redakcijas nostāja. Klimata un enerģētikas ministrija sagatavojusi grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā, kurus valdība plāno skatīt piektdien, 6. novembrī. Tie paredz, ka tirgotājiem ar vairāk nekā 200 000 klientu mājsaimniecībām un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem būs jāpiedāvā vismaz viens fiksētas cenas līgums, ko var izbeigt pirms termiņa bez maksas. Laušanas maksa citos līgumos netiek aizliegta, bet tirgotājs pats fiksētu līgumu vienpusēji grozīt vai pārtraukt nedrīkstēs.

Manuprāt, iecerē ir pareizs pamatprincips: klientam jābūt izvēlei, nevis tikai vienam ceļam. Daudzi cilvēki fiksētu cenu izvēlas pēc pieredzes ar straujajiem cenu lēcieniem, bet pēc tam jūtas iesprostoti, kad tirgus cena nokrīt zem viņu līgumā ierakstītās. Iespēja aiziet bez soda mazina šīs bažas un var padarīt tirgotāja maiņu par ierastu lietu, kas ilgtermiņā stiprina konkurenci.

Taču bezmaksas izeja nav bezmaksas pēc būtības. Tirgotāji jau 2025. gadā, kad līdzīga doma tika apspriesta mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, norādīja, ka šādi līgumi visticamāk būs dārgāki. Loģika ir vienkārša: ja klients var aiziet brīdī, kad cenas krīt, tirgotājs uzņemas risku, ka iepirktā elektrība paliks neizdevīga, un šo risku iecenos. Tātad patērētājs izvēlēsies starp lētāku līgumu ar saistībām un dārgāku līgumu ar brīvību.

Tas pats par sevi nav slikti, ja izvēle ir apzināta. Lielākais risks, manuprāt, ir caurspīdīgums. Ja jaunais līgums būs paslēpts tirgotāja mājaslapas apakšā vai cenu atšķirība nebūs viegli salīdzināma, likuma jēga izplēnēs. Tāpēc tikpat svarīgi kā pats pienākums būs tas, kā tirgotāji šo piedāvājumu rādīs un vai Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija to uzraudzīs arī praksē.

Vērtīga, lai arī mazāk pamanāma, ir otra grozījumu daļa. Tirgotājiem ar vairāk nekā 10 000 klientu būs jāievieš risku vadība, lai vairumtirgus cenu svārstības neapdraudētu noslēgtos līgumus. Klientam tas nozīmē mazāku iespēju, ka tirgotājs krīzē vienkārši atteiksies pildīt solīto. Arī stingrākas drošības prasības ražošanas un uzkrāšanas iekārtu pieslēgšanai tīklam šķiet loģiskas laikā, kad energosistēma ir arī drošības jautājums.

Mans secinājums: iecere dod patērētājam vairāk varas, bet tās vērtība būs atkarīga no detaļām. Atliek vairāki jautājumi, uz kuriem būtu jāatbild Saeimā: cik lielai drīkstēs būt cenas atšķirībai, kā tiks nodrošināts, ka piedāvājums ir viegli atrodams, un vai mazāki tirgotāji, uz kuriem pienākums neattiecas, nesāks to piedāvāt paši, lai konkurētu.