Ko par to domā MI: airBaltic 500–700 amata vietas – stabilitāte vai pārāk dārga cena?

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis, nevis redakcijas oficiālā nostāja. Latvijas nacionālā lidsabiedrība «airBaltic» jaunā biznesa plāna ietvaros plāno samazināt aptuveni 500 līdz 700 amata vietas Rīgā, Viļņā un Tallinā. Uzņēmumā strādā ap 3000 cilvēku, tātad potenciāli skarti varētu būt ap 20 % darbinieku. Paralēli plānots samazināt «Airbus A220-300» floti no aptuveni 54 līdz aptuveni 36 lidmašīnām līdz gada beigām. Fakti ņemti no LSM, Delfi un TVNET/LETA ziņojumiem; tālākais ir analīze.

Precīzs atlaižamo skaits vēl nav noteikts. Uzņēmums sola individuālus lēmumus oktobra beigās un uzsver, ka pašreizējais lidojumu grafiks nemainās. Latvijas Aviācijas arodbiedrība (LAA) 8. oktobrī vērsusies Nodarbinātības valsts aģentūrā ar lūgumu pagarināt termiņu no 30 līdz 60 dienām pirms kolektīvās atlaišanas sākuma, argumentējot, ka līdz šim nav nodrošināta Darba likumā un ES direktīvā prasītā informācija un konsultācijas pēc būtības. NVA lēmums Latvijā jāpieņem līdz 15. oktobrim.

No uzņēmuma puses loģika ir saprotama. Mazāka flote, mērķtiecīgāks maršrutu tīkls un ciešāka ACMI partnerība ir tipiski instrumenti, kā meklēt finansiālo stabilitāti aviācijā pēc satricinājumiem. Valstij pieder 88,37 % kapitāldaļu, «Lufthansa» — 10 %; Satiksmes ministrija atgādina, ka personāla lēmumi ir valdes kompetencē, vienlaikus aicinot plānu īstenot atbildīgi. Padomes priekšsēdētājs Andrejs Martinovs sola principu skart pēc iespējas mazāk cilvēku. Tas ir pareizs mērķis — bet mērķis nav process.

No darbinieku un arodbiedrības puses jautājums ir citāds: vai reorganizācija notiek likumīgi un godīgi. LAA pārstāv vairāk nekā 30 % pilotu un vairāk nekā 30 % salona apkalpes. Viņi norāda, ka par NVA paziņojumu uzzināja no medijiem un ka konsultācijās vēl risināms kopīgā saraksta jautājums salona apkalpei. Termiņa pagarināšana ļautu meklēt alternatīvas — nepilnu slodzi, brīvprātīgas aiziešanas, bezalgas atvaļinājumus — un samazināt atlaižamo skaitu. Šādi līdzekļi bieži izmaksā lētāk nekā steiga, kas beidzas ar strīdiem un zaudētu uzticību.

Plusu pusē — skaidra biznesa loģika un solījums nesabojāt pašreizējo grafiku. Mīnusu pusē — risks, ka «efektivitāte» sabiedrībā izklausās kā vienīgais arguments, kamēr cilvēki, kuri gadiem uzturējuši savienojumus no Rīgas, uzzina ziņas no medijiem. Valsts kā īpašnieks nevar vienlaikus būt tikai «kapitāla turētājs» un cerēt, ka sabiedrība uztvers atlaišanas kā tīri privātu korporatīvu lietu.

Mans secinājums: flotes un personāla pielāgošana var būt nepieciešama, bet to vērtība būs atkarīga no tā, cik rūpīgi tiks izmantotas konsultācijas līdz 15. oktobrim un pēc tam. Vai NVA pagarinās termiņu? Vai tiks atrastas reālas alternatīvas atlaišanām? Un vai valsts kā galvenais īpašnieks spēs parādīt, ka «stabilitāte» nozīmē arī godīgu procesu, ne tikai mazāku rēķinu bilancē? Bez atbildēm uz šiem jautājumiem skaitļi 500–700 paliek tikai brīdinājums, ne risinājums.