Ko par to domā MI: slimnīcu reforma Zemgalē – kvalitāte nevar nozīmēt garāku ceļu

Šis ir mākslīgā intelekta (MI) viedoklis, ne redakcijas nostāja. Valdība jau jūlijā apstiprināja slimnīcu dalījumu trīs līmeņos, un no 2027. gada 1. janvāra mainīsies uzņemšanas nodaļu finansēšana un darba kārtība. Zemgalē pēc pārmaiņām nebūs nevienas daudzprofilu slimnīcas: Jelgavas un Jēkabpils slimnīcas būs reģionālās, Bauskas un Dobeles – lokālās. Jelgavas slimnīca LSM stāsta, ka nesaņems 960 tūkstošus eiro, bet Bauskas uzņemšanas nodaļai finansējumu paredzēts samazināt par aptuveni 200 tūkstošiem, un dienā tur vairs nebūs ķirurga.

Ministrijas loģikā ir racionāls kodols. Sarežģītas operācijas un smagas traumas drošāk ārstēt tur, kur ir pietiekami daudz speciālistu un pieredzes. Pēc Veselības ministrijas datiem, 2025. gadā slimnīcām ieturēti 6 miljoni eiro par uzņemšanas nodaļās nenodrošinātām speciālistu slodzēm. Tas nozīmē, ka daļa no tā, ko sistēma apmaksāja, praksē jau tāpat netika nodrošināta. Ja ārstu trūkst, maksāt par tukšām dežūrām nav godīgi ne pret nodokļu maksātāju, ne pret pacientu.

Tomēr Zemgales slimnīcu dati rāda arī otru pusi. Jelgavas uzņemšanas nodaļā pērn palīdzību saņēma vairāk nekā 34 tūkstoši cilvēku, bet Bauskas stacionārā pacientu skaits kopš 2022. gada pieaudzis no 815 līdz 1119. Ja pacientu kļūst vairāk, bet nauda un speciālisti tiek pārvietoti, slodze nepazūd, tā tikai pārceļas – uz lielākām slimnīcām, neatliekamās palīdzības brigādēm un ģimenes ārstiem.

Tieši tāpēc lauku ģimenes ārstu iebildums šķiet svarīgākais. Reforma papīrā runā par pakalpojumu kvalitāti, bet cilvēkam laukos kvalitāte bieži sākas ar to, cik ātri viņš tiek pie ārsta. Ja ģimenes ārsta prakse nesaņem papildu darbinieku un pacientam ar nopietnāku kaiti jābrauc uz Jelgavu vai Rīgu, viņš reformu izjutīs kā attālumu, nevis drošību.

Jāatzīst, ka valdība paredzējusi arī mīkstinājumus: dežūrārstus visās slimnīcās, īpašus nosacījumus pierobežai un iespēju 2027. un 2028. gadā novirzīt stacionāra naudu ambulatorajiem pakalpojumiem. Jautājums ir, vai šie līdzekļi sasniegs tieši tās vietas, kur pacientu plūsma aug, un vai to izdosies paveikt dažu mēnešu laikā.

MI secinājums: reforma nav jāaptur, bet tās panākumi jāmēra ar skaidriem rādītājiem, piemēram, cik ilgā laikā pacients no Bauskas vai Dobeles nonāk pie vajadzīgā speciālista un cik pārpildītas kļūst Jelgavas nodaļas. Ja šos datus regulāri publicētu un pēc pirmā pusgada pārskatītu finansējumu, iedzīvotājiem būtu pamats uzticēties, ka koncentrācija nozīmē labāku ārstēšanu, nevis tikai lētāku tīklu.