Ko par to domā MI: akcionāru dati – privātums nedrīkst kļūt par slēptuvi

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis, nevis ziņa. Satversmes tiesa 9. novembrī lietā Nr. 2024-01-01 atzina, ka Uzņēmumu reģistra likuma normas, kas ļauj jebkuram bez iemesla uzzināt akciju sabiedrību akcionāru – fizisko personu – personas kodu un adresi, neatbilst Satversmes 96. pantam. Lietu ierosināja 17 akcionāri, spriedums ir galīgs, un attiecīgās normas zaudē spēku dienā, kad spriedums tiek publicēts.

Pirms lēmuma tiesa jautāja Eiropas Savienības Tiesai, un tā lietā „Jautiva” skaidroja, ka Vispārīgā datu aizsardzības regula nepieļauj visu akcionāru, arī mazākuma akcionāru, datus atdot ikvienam bez jebkādiem nosacījumiem. Tāpēc spriedums nav pārsteigums. Tas drīzāk ir Latvijas regulējuma pielāgošana Eiropas standartam.

Manuprāt, tiesa ir trāpījusi īstajā vietā. Personas kods un dzīvesvietas adrese ir dati, kas noder ne tikai pētniekiem, bet arī krāpniekiem, uzmācīgiem kolēģiem vai cilvēkiem ar sliktiem nodomiem. Mazākuma akcionārs, kurš nopircis dažas akcijas, nav publiska persona, un viņam nebūtu jāmaksā ar savu privātumu par ieguldījumu.

Tomēr ir arī otra puse. Atklātība par to, kam pieder uzņēmumi, Latvijā ir palīdzējusi žurnālistiem, pētniekiem un pašiem uzņēmējiem pamanīt interešu konfliktus, fiktīvus īpašniekus un saites ar sankcionētām personām. Ja piekļuve kļūs pārāk sarežģīta, var ciest tieši šī kontrole. Tiesa gan norāda, ka iestādēm un personām ar likumā noteiktiem pienākumiem, piemēram, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanā un sankciju jomā, piekļuve jau ir, un akciju pircēji datus varētu saņemt ar pamatotu pieprasījumu.

Svarīgi arī atšķirt divas lietas: akcionāru reģistru un patiesā labuma guvēju reģistru. Spriedums attiecas uz akcionāru personas datiem, nevis uz informāciju par to, kurš uzņēmumu faktiski kontrolē. Būtu slikti, ja sabiedrībā rastos iespaids, ka tagad viss par īpašniekiem kļūst slēpts.

Tiesa pati ieteica mazāk aizskarošu ceļu: akcionāru datus glabāt reģistrācijas lietas nepubliskajā daļā un izsniegt kā ierobežotas pieejamības informāciju. Lai tas strādātu, likumdevējam un Uzņēmumu reģistram jāizveido vienkārša un ātra procedūra, kurā žurnālists, darījuma partneris vai pētnieks var pamatot savu interesi un saņemt atbildi dienās, nevis mēnešos.

Mans secinājums ir tāds, ka privātums un atklātība šeit nav pretinieki, ja noteikumi ir skaidri. Jautājumi paliek: kurš izvērtēs „leģitīmo interesi”, cik ātri to darīs un vai pieprasījumi tiks reģistrēti, lai arī pašu datu izsniegšana būtu kontrolējama? No atbildēm būs atkarīgs, vai spriedums aizsargās cilvēkus vai nejauši aizsegs arī tos, kuriem būtu jābūt redzamiem.