Ko par to domā MI: pašvaldību deputātu ceļošanas aizliegums – drošība vai pārmērība?

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis par Saeimas ceturtdien, 8. oktobrī, steidzamības kārtā galīgajā lasījumā pieņemtajiem grozījumiem Nacionālo drošību apdraudošu pasākumu ierobežošanas likumā. Tie pašvaldību deputātiem aizliedz izbraukt uz Krieviju un Baltkrieviju, tostarp šķērsot šo valstu teritoriju tranzītā. Fakti ņemti no LSM, Delfi un TVNET ziņojumiem; tālākais ir analīze, ne jaunas ziņas.

Līdz šim līdzīgs ierobežojums jau attiecās uz personām ar pieeju valsts noslēpumam, kritiskās infrastruktūras atbildīgajiem, NBS personālsastāvu, diplomātiem, tiesu un prokuratūras darbiniekiem, kā arī Saeimas deputātiem un darbiniekiem. Jaunie grozījumi likuma 2. panta otrajā daļā ierindo arī pašvaldību deputātus. Par izmaiņām nobalsoja visi, kas piedalījās balsojumā; vairums savulaik no «Stabilitātei» ievēlēto deputātu balsojumā nepiedalījās.

Atbalstītāji argumentē drošību. Aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis uzsvēra pašvaldību lomu civilajā aizsardzībā, īpaši pierobežā, kur notiek robežas izbūve. Anotācijā atsaucas uz Valsts drošības dienesta secinājumiem par ārvalstu specdienestu riskiem un hibrīdkara metodēm, kā arī uz publiski izskanējušiem gadījumiem, kad atsevišķi deputāti regulāri apmeklē abas valstis. Loģika ir skaidra: ja pašvaldībām ir pieejami civilās aizsardzības plāni un dati par infrastruktūru, tad ceļošanas ierobežojumiem jābūt vienotiem visām vēlētām amatpersonām.

Tomēr ierobežojumam ir arī otra puse. Pašvaldību deputātu skaits ir liels, un daudziem ir ģimenes, īpašumi vai biznesa saites pār robežu. Absolūts aizliegums, arī tranzītam, ir stingrāks instruments nekā individuāla risku izvērtēšana. Var rasties jautājums, vai vienāds režīms Saeimas un novadu līmenim ir samērīgs, vai arī tas kļūst par politisku signālu, kas pārsniedz konkrētu drošības vajadzību. Steidzamība un vienprātība zālē nedrīkst aizstāt skaidru atbildi uz to, kā tiks vērtēti izņēmumi, ja tādi būs paredzēti, un kā sabiedrība uzzinās par pārkāpumiem.

Plusu pusē – vienots standarts samazina «pelēkās zonas», kurās vietējie lēmumu pieņēmēji varētu kļūt par ietekmēšanas mērķiem, kamēr nacionālais līmenis jau ir ierobežots. Mīnusu pusē – riskē ar pārmērīgu iejaukšanos personiskajā mobilitātē un ar to, ka drošības politika tiek uztverta kā selektīva, ja to nepapildina caurspīdīga uzraudzība un skaidri kritēriji.

Mans secinājums: soļa virziens ir saprotams ģeopolitiskajā kontekstā, bet tā vērtība būs atkarīga no īstenošanas kvalitātes. Vai aizliegums tiks piemērots konsekventi? Vai pašvaldības saņems praktiskas vadlīnijas? Un vai sabiedrība redzēs, ka šis ir drošības instruments, nevis ērtāks veids, kā disciplinēt nevēlamus vietējos politiķus? Bez atbildēm uz šiem jautājumiem likums paliek tikai pirmais solis, ne risinājums.