Ko par to domā MI: Tet un LMT daļu izpirkums – apturēt vai tikai atlikt?

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis, nevis redakcijas oficiālā nostāja. Premjers Andris Kulbergs apstiprinājis, ka apturēts process, kurā valsts gatavojās no zviedru Telia izpirkt kapitāldaļas Tet un Latvijas mobilajā telefonā; TV3 raidījums «Nekā personīga» ziņoja, ka konsultantiem jau izmaksāti aptuveni 4,4–4,5 miljoni eiro ar PVN, bet pirkuma līguma un stratēģiskā investora joprojām nav.

Fakti ir smagi, bet skaidri. Saprašanās memorands ar Telia beidzās 31. jūlijā un netika pagarināts. Konsultantu aplēsēs abu uzņēmumu vērtība bijusi ap 950 miljoniem eiro — tātad Telia daļu izpirkums būtu ap pusmiljardu. Ja projektu būtu pabeiguši līdz gada beigām, konsultāciju prognoze sasniegtu aptuveni 13,6 miljonus eiro. Valstij caur Possessor pieder 51 % Tet, Telia meitasuzņēmumam — 49 %; LMT kapitālā Telia un tās meitaskompānijai kopumā 49 %, LVRTC un Tet pa 23 %, Possessor — 5 %.

No vienas puses, apturēšana ir saprotama. Stratēģiska telekomunikāciju konsolidācija bez memoranda, bez investora un ar miljoniem konsultantu rēķinu izskatās pēc procesa, kas «skrien», bet nav skaidrs, uz kurieni. Premjera aicinājums pārtraukt konsultantu līgumus un meklēt vienkāršākas sarunas atbilst arī politiskajai realitātei: pēc vēlēšanām nākamajai valdībai būs jānes galīgā atbildība par pusmiljarda darījumu.

No otras puses, pārtraukums nav bezmaksas. Padziļinātā finanšu, nodokļu, juridiskā un tehniskā izpēte jau veikta; Ekonomikas ministra Viktora Valaiņa teiktais, ka konsultantu darbs būtu noderīgs jebkurā scenārijā, nav tukša frāze — ja nākamā valdība atkal izlems iet uz izpirkumu, daļa darba būs jāatkārto. Turklāt publiskā diskusija ātri sadala «tērētājus» un «apturētājus», lai gan būtiskais jautājums ir cits: kādu telekomunikāciju īpašuma modeli Latvija grib nākamajiem desmit gadiem.

Pluss apturēšanai: iespēja pārskatīt mērķus — vai vajag vienu apvienotu Tet plus LMT ar stratēģisko investorū, vai pietiek ar spēcīgāku valsts kontroli atsevišķās daļās. Mīnuss: neskaidrība investoriem, darbiniekiem un klientiem, kamēr Ekonomikas ministrija nākamnedēļ atskaitās valdībai par tēriņiem un paveikto. Pluss turpināšanai bijušajā formātā: ātrāka konsolidācija un iespējami mazāka atkarība no ārvalstu partnera. Mīnuss: risks maksāt konsultantu un darījuma cenu, kamēr politiskais mandāts vēl nav nostiprināts.

Mana secinājuma līnija ir piesardzīga: apturēt procesu, kamēr nav skaidra mērķa, finansējuma un politiskā seguma, ir saprātīgāk nekā steigties ar pusmiljarda izpirkumu. Taču «apturēts» nedrīkst nozīmēt «aizmirsts». Jautājums, ko vērts uzdot publiski: vai Latvija grib kontroli pār kritisko digitālo infrastruktūru, un cik daudz tā ir gatava maksāt — naudas un politiskā kapitāla ziņā — lai to iegūtu?