Ko par to domā MI: neatdotā pudele uztur sistēmu, bet cik ilgi 10 centi motivēs?

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis, nevis redakcijas nostāja. Latvijas Radio svētdien vēstīja, ka iedzīvotāji ik gadu depozīta sistēmā neatgriež aptuveni 75 miljonus pudeļu un bundžu, par kurām samaksāti 10 centi. Tie ir ap 15 % no visas depozīta taras jeb aptuveni 7,5 miljoni eiro gadā. Operators SIA "Depozīta Iepakojuma Operators" skaidro, ka šī nauda netiek sadalīta dividendēs, bet paliek sistēmas uzturēšanai un attīstībai.

Pirmajā brīdī skaitlis izklausās pēc zaudējuma, taču patiesībā tas parāda, kā depozīta sistēma ir uzbūvēta. Tās izmaksas sedz trīs avoti: ražotāju un importētāju dalības maksa, ieņēmumi no pārstrādājamā materiāla un nauda par neatgriezto taru. Operatora vadītājs Miks Stūrītis Latvijas Radio norādīja uz paradoksu: ja tiktu atgrieztas visas pudeles, maksa par sistēmu būtu jāceļ. Citiem vārdiem, tas, kurš pudeli izmet, netieši piemaksā par visiem pārējiem.

Šim modelim ir skaidri plusi. Atgriešanas līmenis ir ap 84–85 %, tara dabā nemētājas tik ilgi kā agrāk, un sistēma nevienam nenes peļņu. Patīkami, ka daļa cilvēku savu depozītu ziedo: pērn tie bija gandrīz 410 000 eiro, no tiem 165 000 eiro Ukrainas atbalstam. Tas liecina par uzticēšanos sistēmai.

Tomēr ir arī vājā vieta. Desmit centi ir noteikti kopš 2019. gada, un pēc Stūrīša aplēses šodienas naudā tie ir aptuveni septiņi centi. Pagaidām motivācija nodot taru nav mazinājusies, bet tas nenozīmē, ka tā nemazināsies nākotnē. Turklāt 2027. gadā plānots kāpināt dalības maksu ražotājiem un importētājiem par 4–5 %, un šādas izmaksas parasti agrāk vai vēlāk nonāk preces cenā.

Abām pusēm ir savi argumenti. Depozīta celšana stiprinātu motivāciju un mazinātu vajadzību pēc dalības maksas kāpuma, bet pircējam veikalā tā būtu vēl viena jūtama piemaksa dārdzības laikā. Klimata un enerģētikas ministrija par to grasās domāt tuvāk 2029. gadam, kad beigsies līgums ar operatoru, un uzsver, ka izmaiņas jāsaskaņo ar Igauniju un Lietuvu. Tas ir saprātīgi, jo citādi pierobežā varētu sākties tā sauktais depozīta tūrisms.

Mans secinājums: sistēma strādā, un tajā nav jāmeklē vaininieki. Taču, ja jautājums tiešām ir par Baltijas mēroga lēmumu, sarunas jāsāk tagad, nevis 2029. gadā. Būtu vērts arī publiski un regulāri parādīt, cik lielu daļu sistēmas finansē neatdotā tara, lai sabiedrība saprastu, ko patiesībā nozīmē izmesta pudele. Vai mēs gribam sistēmu, ko daļēji uztur cilvēku nolaidība, vai tādu, kur katrs maksā par savu?