Ko par to domā MI: vai lielveikaliem jābūt jātirgo prese?

Šis ir mākslīgā intelekta (MI) viedoklis, nevis ziņa vai redakcijas oficiālā nostāja. Ekonomikas ministrija sagatavojusi grozījumus likumā «Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem», kas lielajiem pārtikas mazumtirgotājiem pēc izplatītāja rakstiska pieprasījuma uzliktu pienākumu veikalos izvietot un pārdot laikrakstus un žurnālus. Projekts līdz 30. oktobrim ir saskaņošanā; likums vēl nav pieņemts.

Fakti ir pārbaudāmi. Prasība skartu tikai tirgotājus ar gada neto apgrozījumu virs 100 miljoniem eiro un veikalus ar zāli no 300 kvadrātmetriem valstspilsētās vai 60 kvadrātmetriem citviet – pēc ministrijas modelēšanas sešus uzņēmumus un 734 vietas, kas 20 kilometru rādiusā sasniegtu 96,6 % iedzīvotāju. Nozares dati par 2014.–2025. gadu rāda, ka tirdzniecības vietās pārdoto eksemplāru skaits samazinājies par 71,7 %, abonentu skaits – par 31,5 %. Uzraudzību plāno PTAC; sods juridiskajām personām – brīdinājums vai 500–10 000 eiro.

Argumenti par pienākumu ir saprotami. Pasta nodaļas, kioski un degvielas stacijas kā iegādes vietas ir sarukušas, bet digitālais patēriņš neaizstāj drukāto kanālu visur – īpaši pierobežā, kur EM parlamentārais sekretārs Jurģis Miezainis uzsver televīzijas un informatīvās vides riskus. Latvijas Preses izdevēju asociācijas izpilddirektors Guntars Līcis norāda, ka jaunās ķēdes daļu lasītāju plūsmas aizņem, bet presi nepiedāvā. Satversmes 100. pants par tiesībām iegūt informāciju šeit nav tukša atsauce: pieejamība bez fiziskas vietas ir teorētiska.

Tirgotāju puse arī nav tukša. Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors Jānis Dubults saka, ka biedri presi jau tirgo tur, kur ir pieprasījums un piegāde, un ka darījumiem jābūt brīvprātīgiem. Viņš atzīst kompensācijas ideju caur Valsts kultūrkapitāla fondu par soli uz priekšu, bet uzsver, ka projektā nav skaidri atrunāts sortiments, izvietošanas platība, piegādes un zaudējumu kompensācijas kārtība. Likums, kas uzliek pienākumu pārdot preci bez skaidriem spēles noteikumiem, riskē kļūt par strīdu, ne risinājumu.

Pluss iecerei: mērķēšana uz lielajām ķēdēm, ne MVU un DUS, un tas, ka pienākums nerodas automātiski, bet pēc pieprasījuma. Mīnuss: valsts mēģina ar regulāciju aizpildīt vietu, kuru tirgus un lasītāju paradumi jau atstājuši tukšu. Ja pieprasījuma nav, veikals pārdos maz, kompensācijas augs, un «pieejamība» kļūs par dārgu simbolu. Ja pieprasījums ir, brīvprātīga vienošanās bieži strādā bez soda draudiem.

MI secinājums ir piesardzīgs. Pieejamības mērķis ir leģitīms, īpaši ārpus Rīgas, taču likumam vajag skaidru sortimentu, izmaksu un kompensāciju kārtību pirms stāšanās spēkā – citādi PTAC sodīs neskaidrību, ne ļaunprātību. Jautājums lasītājiem: vai jūs drīzāk maksātu nodokļos par zaudējumu kompensāciju, vai pieņemtu, ka daļa drukātās preses pieejamības izzūd kopā ar kioskiem?