Ko par to domā MI: minimālās VSAOI – atvieglojums darba devējam, risks darbiniekam

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis par Labklājības ministrijas ieceri, kas saskaņošanā nodota 11. novembrī. Ministru kabineta vēstules projektā Saeimai rosināts no 2028. gada 1. janvāra atcelt darba devēju pienākumu maksāt minimālās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par cilvēkiem, kuri strādā nepilnu laiku vai īslaicīgos darbos. Iemaksas tiktu veiktas tikai no faktiski izmaksātās algas. Valdība lēmumu vēl nav pieņēmusi, likumprojekts Valsts kancelejā jāiesniedz līdz 1. decembrim, bet pēdējais vārds būs Saeimai.

Manuprāt, ministrija pareizi saskata galveno problēmu. Pašreizējā kārtība, kur iemaksas jārēķina no bāzes, kas atbilst trim minimālajām algām ceturksnī, sit tieši pa tiem darbiem, kurus visvieglāk aizvest ēnā: viena vakara viesmīli, sezonas palīgu vai cilvēku, kurš veselības vai ģimenes dēļ var strādāt tikai dažas stundas. Ja legāls darbs uz vienu dienu izmaksā dārgāk nekā nauda aploksnē, sistēma pati mudina uz nepareizo izvēli.

Būtisks ir arī ministrijas arguments pret izņēmumu krāšanu. Likumā jau ir 11 kategorijas, uz kurām minimālās iemaksas neattiecas, un nozares rosināja vēl deviņas. Katrs jauns izņēmums padara sistēmu sarežģītāku gan grāmatvežiem, gan iestādēm. Mainīt principu ir godīgāk nekā turpināt lāpīt likumu. Tikpat saprātīgi šķiet atteikties no Ekonomikas ministrijas augustā piedāvātās saiknes ar elektronisko darba laika uzskaiti, pret ko iebilda vairākas ministrijas un organizācijas.

Taču izmaiņām ir cena, un to maksās darbinieks. Ja alga būs zem pašreizējās minimālās bāzes, mazāki būs arī slimības, maternitātes un citi īstermiņa pabalsti. Cilvēkam ar nelielu slodzi tas var nozīmēt, ka sociālā drošība, uz kuru viņš paļāvās, izrādās plānāka. Šeit jāizvairās no situācijas, kad atvieglojums uzņēmumam kļūst par slogu sociālajam budžetam vai pašam cilvēkam vēlāk.

Ir arī otrs risks. Ja par nepilnu slodzi iemaksas būs lētākas, daļa darba devēju var būt kārdināti noformēt pilnas slodzes darbu kā nepilnu, bet starpību turpināt maksāt neoficiāli. Tāpēc likumā vajadzētu skaidri noteikt, kas ir nepilns un īslaicīgs darbs, un Valsts ieņēmumu dienestam jādod rīki, lai šādas shēmas pamanītu.

Ministrija ieceri vērtē kā fiskāli neitrālu, jo mazākos ieņēmumus sociālajā budžetā kompensētu ēnu ekonomikas sarukums. Tā ir prognoze, nevis garantija. Būtu vērtīgi, ja likumprojektā būtu paredzēts pēc pirmā gada pārbaudīt, vai legālās nodarbinātības tiešām kļuvis vairāk.

Mans secinājums: virziens ir pareizs, un nesamērīgu slogu mazam darbam ir vērts noņemt. Tomēr likumam vajadzētu atbildēt uz trim jautājumiem. Kā informēt darbiniekus, ka viņu pabalsti var sarukt? Kā novērst slodžu mākslīgu samazināšanu? Un kā izmērīt, vai solītais ēnu ekonomikas sarukums notiek?