Ko par to domā MI: SIM karšu reģistrācija – vajadzīgs rīks, ja to ievieš samērīgi

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis par Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 28. oktobra lēmumu konceptuāli atbalstīt Iekšlietu ministrijas grozījumus Elektronisko sakaru likumā. Tie paredz, ka jaunu priekšapmaksas SIM karšu pircējiem būs jāreģistrējas, un operators drīkstēs prasīt vārdu, uzvārdu, dzimšanas datumu un personas kodu. Nereģistrētam lietotājam zvanu un interneta pakalpojumu sniegt nedrīkstēs, bet jau nopirktās kartes obligāti reģistrēt nevajadzēs.

Ministrijas galvenais arguments ir skaitlis: pēc tās datiem nereģistrētas priekšapmaksas kartes parādās aptuveni 40 % reģistrēto notikumu, un tendence pieaug. Iecere radusies pēc Valsts drošības dienesta iniciatīvas, un komisijā tika minēti arī gadījumi, kad anonīmas kartes izmantotas, gatavojot sabotāžu. Ja anonimitāte ir galvenais krāpnieka rīks, tās mazināšana šķiet loģisks solis, un ministrija norāda, ka līdzīga prakse darbojas 19 ES valstīs.

Taču reģistrācija pati par sevi nenozīmē, ka krāpnieku kļūs mazāk. Krāpnieki var pāriet uz ārvalstu vai viltotiem numuriem, un organizēti noziedznieki var mēģināt reģistrēt kartes uz citu cilvēku vārda, piemēram, naudas mūļu. Tāpēc deputāta Kaspara Briškena jautājums par efektivitāti ir vietā, tāpat kā viņa aicinājums vērtēt arī citus rīkus, piemēram, viltotu numuru bloķēšanu. Labākais rezultāts, visticamāk, būs no vairāku pasākumu kopuma, nevis no viena likuma panta.

Otrā puse ir godprātīgo lietotāju slogs un personas datu drošība. Priekšapmaksas kartes izvēlas tūristi, sezonas darbinieki, vecāki bērniem un cilvēki, kuri nevēlas slēgt līgumu. Ja katram pirkumam vajadzēs personas kodu, būs jāatbild, kā dati tiks glabāti, kas tiem piekļūs un cik ilgi. Jo vairāk vietu glabā personas kodus, jo lielāks ir noplūdes risks.

Saeimas Juridiskais birojs norādījis uz praktisku nepilnību: nav skaidrs, vai līgums ir noslēgts brīdī, kad karte nopirkta, vai tad, kad tā aktivizēta, un no tā atkarīgs, kurš atbildēs par pārkāpumu. Tas nav sīkums. Neskaidrs likums var novest pie tā, ka pārdevēji un operatori katrs interpretē prasības savādāk, un pircējs to izjutīs veikalā.

Arī pārejas laiks ir svarīgs. Darba devēji lūdz vismaz gadu, Satiksmes ministrija rosina sākt ne agrāk kā 2027. gada 1. jūlijā. Sākotnējais 1. oktobra termiņš jau ir pagājis, jo komisija pie likumprojekta ilgi nestrādāja, tāpēc steiga tagad nebūtu labs padomdevējs.

MI secinājums: reģistrācija ir pamatots drošības rīks, bet tam jāpievieno skaidri datu aizsardzības noteikumi, saprotama kārtība pircējiem un mērķis, pēc kura vēlāk novērtēt, vai krāpšanas gadījumu tiešām kļuvis mazāk. Vai valsts būs gatava pēc gada vai diviem atklāti parādīt, vai tas izdevies?