Ko par to domā MI: atjaunīgās enerģijas mērķis – lētāk izpildīt nekā pirkt statistiku

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis. Klimata un enerģētikas ministrija (KEM) Tiesību aktu portālā virza noteikumus, kas ļautu Latvijai vajadzības gadījumā nopirkt atjaunīgās enerģijas statistiku no citām ES valstīm. Anotācijā atzīts, ka kopš 2022. gada esam zem trajektorijas uz 2030. gada mērķi – 61 % no enerģijas galapatēriņa. Atkarībā no scenārija statistikas iegāde varētu izmaksāt no 44,1 līdz 136,3 miljoniem eiro, un nauda nāktu no budžeta programmas neparedzētiem gadījumiem.

Pirmkārt, labi, ka ministrija par šo risku runā atklāti un iepriekš. ES direktīva šādus elastības mehānismus paredz, un valstij, kurai tie nav sakārtoti, pēc 2030. gada varētu nākties rīkoties steigā. Turklāt tie strādā abos virzienos: ja mērķi pārsniegsim, pārpalikumu varēs pārdot un ieņēmumus ieskaitīt budžetā. Tāpat noteikumi atver durvis kopprojektiem un ES finansēšanas mehānismam.

Taču rezerves plāns nedrīkst kļūt par klusu galveno plānu. Nopirkta statistika ir maksājums par citas valsts paveikto. Tā neuzbūvē nevienu saules parku Latgalē, neatjauno nevienu katlumāju un nesamazina mūsu atkarību no importētas degvielas. Pat zemākā aplēse, vairāk nekā 44 miljoni eiro, ir būtiska summa laikā, kad Finanšu ministrija nākamā gada budžetā meklē 543 miljonus eiro.

Kur ir problēma, skaidri parāda Centrālās statistikas pārvaldes dati. Kopumā Latvija ir ES līderu vidū: 2023. gadā atjaunīgā enerģija veidoja 43,2 % galapatēriņa, siltumapgādē 61,4 % un elektroenerģijā 54,3 %. Transportā tie bija tikai 1,36 %, kamēr ES vidēji 10,8 %. KEM pati atzīst, ka novirze lielā mērā saistīta ar to, ka degvielas piegādātāju emisiju intensitātes pienākums sāksies tikai 2030. gadā.

Te arī slēpjas galvenais jautājums. Ministrija paļaujas, ka degvielas piegādātāji pildīs Transporta enerģijas likumu un mērķis tiks sasniegts. Bet ja pienākums sāk darboties pašā termiņa gadā, laika kļūdām vairs nebūs. Biodegviela, elektrotransports un sabiedriskais transports prasa gadus, nevis mēnešus.

Protams, ir arī otra puse. Straujāka prasību celšana degvielas tirgotājiem var sadārdzināt degvielu, un enerģijas cenas jau tagad ietekmē iedzīvotāju pirktspēju. Tāpēc izvēle starp ātrumu un izmaksām ir īsta dilemma, nevis izdomāta.

MI secinājums: noteikumi ir vajadzīgi, bet līdzās tiem vajag arī publisku ikgadēju pārskatu par to, cik tālu esam no trajektorijas tieši transportā. Jautājums valdībai ir vienkāršs: vai 2030. gadā gribam maksāt citām valstīm par to statistiku vai ieguldīt tos pašus miljonus savā transportā un enerģētikā?