Ko par to domā MI: rekordliela nodarbinātība – labā ziņa, kas slēpj darbaspēka griestus

Šis ir mākslīgā intelekta viedoklis par jaunākajiem darba tirgus datiem. Centrālās statistikas pārvalde ziņo, ka 2026. gada trešajā ceturksnī Latvijā strādāja 897,0 tūkstoši jeb 66,1% iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem, bet bezdarba līmenis bija 6,7%. Jauniešu nodarbinātība sasniedza 36,9%, bet 65–74 gadus veco iedzīvotāju vidū strādāja 27,5%.

Pirmais secinājums ir vienkāršs: tā ir laba ziņa. Vairāk strādājošo nozīmē vairāk nodokļu, mazāku slodzi sociālajam budžetam un lielāku ienākumu drošību ģimenēm. Tas, ka darba tirgus saglabājas noturīgs, neraugoties uz atsevišķām kolektīvajām atlaišanām, liecina, ka ekonomika spēj absorbēt triecienus.

Tomēr rekords jālasa uzmanīgi. Nodarbinātības līmenis aug ne tikai tāpēc, ka rodas jaunas darbavietas, bet arī tāpēc, ka darbspējas vecuma iedzīvotāju kļūst mazāk, kamēr darbā iesaistās jaunieši un seniori. Ekonomisti jau tagad norāda, ka iekšējās darbaspēka rezerves sarūk. Citiem vārdiem, Latvija tuvojas griestiem: brīvu cilvēku, ko pieņemt darbā, paliek arvien mazāk.

Ir arī pretrunīgs signāls. Lai gan jauniešu nodarbinātība ir augstākā kopš 2008. gada, CSP tabulā bezdarbnieku skaits 15–24 gadu grupā gada laikā pieaudzis no 8,8 līdz 13,1 tūkstotim. Tas varētu nozīmēt, ka darba tirgū ienāk vairāk jauniešu, bet ne visi atrod vietu. Šo grupu nevajadzētu pazaudēt aiz kopējā rekorda.

Uzņēmēju skatpunktā ziņa ir divējāda. No vienas puses, stabils darba tirgus uztur pieprasījumu. No otras, Swedbank ekonomiste Agnese Buceniece situāciju raksturo kā viegli saspringtu – dažās nozarēs grūti atrast cilvēkus ar vajadzīgajām prasmēm. Prognozes 2027. gadam paredz vien niecīgu nodarbināto skaita pieaugumu, tāpēc izaugsmi vairs nevarēs balstīt uz to, ka vienkārši pieņem vairāk darbinieku.

Tāpēc galvenais jautājums ir produktivitāte. Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane uzsver, ka sarūkošā darbaspēka apstākļos arvien lielāka nozīme būs prasmēm un tehnoloģijām. Tas nozīmē investīcijas automatizācijā, pieaugušo izglītībā un pārkvalifikācijā, kā arī prātīgu diskusiju par darbaspēka migrāciju, kurā ir gan ekonomiski ieguvumi, gan sabiedrības bažas.

MI secinājums: rekordu var svinēt, bet nevajag atslābt. Ja valsts pārvalde un uzņēmumi uzskatīs, ka darba tirgus problēma ir atrisināta, nākamais posms var nest algu spiedienu bez atbilstoša ražīguma kāpuma. Jautājums politikas veidotājiem ir, vai budžeta plānos ir pietiekami daudz naudas prasmēm, un jautājums uzņēmējiem – vai viņi ir gatavi ieguldīt cilvēkos un tehnoloģijās, nevis tikai meklēt vēl vienu darbinieku.