Prognoze minūtēs, nevis stundās: kā MI līdz 2035. gadam varētu mainīt laika ziņas Latvijā

Laika prognoze ir viena no retajām lietām, ko gandrīz katrs Latvijā pārbauda katru dienu. Tās pamatā līdz šim bija superdatori, kas soli pa solim rēķina fizikas likumus atmosfērā. Tagad blakus tiem ir ienācis mākslīgais intelekts, un tas notiek nevis laboratorijā, bet ikdienas darbā.

Vispirms fakti. Eiropas Vidēja termiņa laika prognožu centrs (ECMWF), kura dati ir pamatā arī daudzām Eiropas valstu prognozēm, 2025. gada 25. februārī sāka operatīvi izmantot MI prognožu sistēmu AIFS. Pēc centra paziņojuma, tā daudzos rādītājos pārspēj modernākos fizikālos modeļus, piemēram, tropisko ciklonu trajektoriju prognozēs ieguvums ir līdz 20%, un vienai prognozei tā patērē aptuveni 1000 reižu mazāk enerģijas. ECMWF izdevumā norādīts, ka pilnu 15 dienu prognozi AIFS sagatavo dažās minūtēs, bet kopš 2025. gada 1. jūlija darbojas arī ansambļa versija, kas parāda prognozes nenoteiktību.

Ir arī būtiskas atrunas. AIFS režģa solis pašlaik ir 28 km, kamēr ECMWF fizikālajam modelim IFS tas ir 9 km. Turklāt MI modelis sāk no tiem pašiem sākuma datiem, ko sagatavo tradicionālā sistēma, apvienojot aptuveni 60 miljonus novērojumu no satelītiem, lidmašīnām, kuģiem, bojām un zemes stacijām. Tātad MI pagaidām nevis aizstāj meteorologu darbu, bet strādā tam blakus.

Latvija šajā procesā nav tikai skatītāja. Šī gada jūnijā ECMWF paziņoja, ka tā mašīnmācīšanās projektam (Machine Learning Project) kopš 2026. gada 1. janvāra pievienojies Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC). Projektu vada Norvēģijas un Šveices meteoroloģijas dienesti, tajā tagad piedalās 17 nacionālie dienesti, un tas aptver datu vadītas prognozes, ansambļu prognozes, datu asimilāciju un modeļu ieviešanu ikdienas darbā. LVĢMC arī piedalījies ES iniciatīvā Destination Earth, kurā Latvijas teritorijai veikti skaitlisko modeļu aprēķini ar izšķirtspēju līdz pat 500 metriem. Projekta trešajā posmā no 2026. gada maija līdz 2028. gada maijam uzmanība būs arī MI risinājumu pilnveidei.

Kas būs tālāk, neviens precīzi nezina. Tālāk ir nevis prognozes, bet trīs iespējami scenāriji līdz 2035. gadam, kas balstīti uz šiem faktiem un pieņēmumiem par to attīstību.

Pirmais scenārijs ir mierīga līdzāspastāvēšana. MI modeļi kļūst par vēl vienu instrumentu sinoptiķa rīcībā, līdzīgi kā savulaik satelītu attēli. Prognozes kļūst nedaudz precīzākas un ātrākas, bet lasītājs telefonā lielas pārmaiņas nepamana. Lēmumus par brīdinājumiem joprojām pieņem cilvēki, kas salīdzina vairāku modeļu rezultātus.

Otrais scenārijs ir vietējā precizitāte. Ja MI modeļus izdosies apmācīt detalizētām reģionālām prognozēm, kas ir viens no ECMWF projekta mērķiem, Latvijā varētu biežāk un ātrāk atjaunot prognozes konkrētam novadam vai pilsētai. Tas būtu noderīgi lietusgāžu, vētru un plūdu brīdinājumiem, kā arī lauksaimniekiem, mežsaimniekiem, enerģētikai un apdrošinātājiem, kurus Destination Earth iniciatīva min kā šādas informācijas lietotājus. Tas ir pieņēmums, nevis garantija: detalizētām prognozēm vajag labus vietējos novērojumu datus.

Trešais scenārijs ir pārliekas paļaušanās risks. MI modeļi mācās no pagātnes datiem, tāpēc pastāv jautājums, cik labi tie tiks galā ar retiem vai līdz šim nepieredzētiem notikumiem mainīga klimata apstākļos. Ja dienesti steigtos atteikties no fizikālajiem modeļiem vai novērojumu tīkla, prognozes varētu kļūt lētākas, bet trauslākas tieši tad, kad tās vajadzīgas visvairāk. Tāpēc ECMWF pagaidām izmanto abas pieejas paralēli.

Visticamāk, realitāte būs šo ceļu sajaukums. Ikdienas lietotājam galvenais jautājums nebūs, vai prognozi sagatavoja MI vai fizikālais modelis, bet gan vai brīdinājums par vētru pienāk laikus un vai tam var uzticēties. Atbilde uz to būs atkarīga ne tikai no algoritmiem, bet arī no novērojumu stacijām, datu kvalitātes un cilvēkiem, kas prognozes interpretē. Šis raksts ir nākotnes scenāriju analīze, nevis prognoze par konkrētiem notikumiem.